Naudas tēma mūsu ģimenē kļuva sāpīga, kad devos dekrēta atvaļinājumā. Reiz vakariņās es neapdomīgi pateicu vīram, ka manai meitai jāpērk zābaki ziemai, bet mums pietrūka naudas, tāpēc viņš man uzbruka:
– Vai tu vispār zini, kā rīkoties ar naudu? Es nesen atnesu mājās algu!
Jā, vairāk nekā 5000 rubļu (67 eiro) “karalis” man piešķīra. Ar šo naudu man pietika, lai samaksātu komunālos maksājumus un iegādātos pārtiku un veļas pulverim. Vēl palika maza summa, tāpēc mēs ar meitu nopirkām sev kūku.
Tomēr mans vīrs uzskatīja, ka es šķērdēju naudu. Viņaprāt, no kā no kaut kā ir jāatsakās un nevajag pirkt liekas lietas, ja naudas nepietiek. Viņš nometa vienu banknoti uz galda un aizgāja.
Pēc dažām stundām ieradās mana māte, lai aizvestu meitu pie sevis uz pāris nedēļām. Sapratu, ka “karalis” ir jānoliek savā vietā, citādi būs par vēlu. Viņa pozīcija man ir bijusi līdz kaklam kopš brīža, kad devos dekrēta atvaļinājumā.
Viņš iedomājās sevi par pelnītāju, tikai iegūt neko tā arī nav iemācījies. Tā vietā, lai man pārmestu par izšķērdēšanu, viņam vajadzēja nopelnīt vairāk naudas.
Es ļoti gaidīju brīdi, kad meita dosies uz dārziņu, lai varētu atsākt strādāt. Tiklīdz mana mamma aizgāja pensijā, manas rokas uzreiz bija “atraisītas”. Un pēc pēdējā skandāla ar vīru sapratu, ka vairāk tādu nekrietnību necietīšu.
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk