Priekšnieks bija ļoti apmierināts, ka esmu tik ātri atgriezusies no dekrēta. Jau nākamajā dienā pēc tikšanās ar viņu varēju sākt strādāt. Kad atgriezos mājās no darba, virtuvē atradu savu vīru.
Viņš malkoja tēju un skatījās telefonā. Nauda, ko viņš bija nometis uz galda, tā arī tur gulēja. Mamma man atveda griķus un makaronus – pietiks nedēļai, bet tad saņemšu algu.
– Kāpēc tu psiho? – jautāja vīrs.
– Nav problēmu. Es nevaru ietaupīt, bet es nopelnīšu.
– Tu, nopelnīt? Ar tavu algu pietiks tualetes papīram? Kas vakariņās, mājsaimniece? Tas, ko esi sagatavojis.
Vīrs pagrieza pirkstu pie deniņa un devās uz veikalu. Viņš man teica, ka es esmu izgudrojusi kaut ko muļķīgu. Viņaprāt, tas tikai pasliktinās situāciju. Nu, lai tā ir!
Mēnesis pagājis. Mēs nerīkojām skandālus, bet arī nesamierinājāmies. Mamma nepiekrita manais taktikai, bet manā dzīvē arī nejaucās.
Es atradu sev papildu nepilna laika darbu, tāpēc sāku pelnīt tikpat, cik mans vīrs. Kopumā izmantoju katru iespēju, lai tikai viņu pārmācītu.
Vīrs mēģināja mani izsist no līdzsvara, pārmeta un teica, ka esmu slikta māte, jo esmu pametusi savu meitu. Tomēr es paliku pie savas nostājas un neklausījos viņa muļķībās.
– Cik ilgi tu plāno vārīt tēju tikai sev? Varbūt ir pienācis laiks uzņemties atbildību par bērnu un atcerēties par savu vīru? Kā tev šķiet? – vīrs ņurdēja.
Taču, kad atnesu mājās pirmo algu, vīra degsme norima. Bet viņš apgalvoja, ka es ilgi neizturēšot. Jā, bet es strādāju četrus mēnešus un saņemu vairāk nekā viņš.
Turklāt meitu ievietoju privātā bērnudārzā. Tīrīšanai un ēdiena gatavošanai man ir pietiekami daudz laika.
Vīru arī iesaistīju mājas darbus, lai viņš neatslābtu. Viņš mēģināja sašust, ka viņš ir vīrietis, un tas ir sievietes darbs, bet es kaut kā nepamanīju viņa vīrišķību. Mani vairs neietekmēsi.
Tā kā viņš mani ir nokaitinājis jau tādā mērā, tad atpakaļceļa nav. Tagad mēs esam vienlīdzīgi. Es spēju viņam pierādīt, ka neesmu atrasta atkritumos, tāpēc ar manu viedokli ir jārēķinās.