Nesen es piedzīvoju šādu situāciju. Dēls man piezvanīja nedēļas nogalē un lūdza divas dienas pieskatīt viņa dēliņu. Jo viņš ar sievu vēlas doties uz kino, kā arī pasūtīt uz mājām gardus ēdienus un vienkārši pabūt divatā.
Es nopriecājos. Man patīk pieskatīt mazdēlu Alekseju, vienmēr priecājos viņu redzēt. Turklāt man nav jādodas bērnam pakaļ. Dēls reti mazdēlu pats atved pie manis, grēks neizmantot šo iespēju.
Dēls piektdien zvanīja, lai informētu, ka plāni nav mainījušies. Es devos uz veikalu iegādāties dažādus labumus, kuri Aleksejam garšo, lai pacienātu viņu, kad atbrauks.
Es pati ikdienā nepērku daudz pārtikas. Dzīvoju viena, īpaši daudz neko nevajag. Zivis, vista, putra – no šiem pārtikas produktiem pusdienas sev gatavoju uz pāris dienām. Ledusskapis parasti ir pustukšs. Es nekad nepērku neko īpašu, piemēram, neveselīgas uzkodas. Jo vecums ir tāds, kad pastiprināti jārūpējas par veselību un labu pašsajūtu.
Šoreiz es nopirku dažādus jogurtus, sieru, sulu, pienu, saldumus – daudz kaitīgu, bet garšīgu produktu, kas manam mazdēlam tik ļoti garšo. Iegādājos viņam arī rotaļlietu loto. Un tas mani tik ļoti iepriecināja, ka nevarēju beigt smaidīt.
Dēls ieradās vakarā. Vakariņas jau biju paspējusi pagatavot, lai Aleksejs uzreiz varētu garšīgi paēst. Kamēr mazdēliņš novilka virsdrēbes, dēls man iedeva paciņu.
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk