– Ļoša mums ir saslimis. Nekas nopietns, neuztraucies, ārsts viņu jau ir apskatījis. Bet šajā paciņā ir visas nepieciešamās zāles un tur rakstīts, ko lietot un kādā daudzumā. Mēs pat ielikām termometru, lai, ja kas, tu varētu izmērīt temperatūru. Ja pēkšņi paceļas un nenokrītas augsta temperatūra, zvani man, es noteikti atbraukšu.
Es apstulbu. Un tad Ļoša sāka klepot: spēcīgi un skaļi. Viņam bija pamatīga klepus lēkme.
Man kļuva neomulīgi un bailīgi. Ko darīt, ja kaut kas notiks ar Ļošu? Es ienīdīšu sevi visu atlikušo mūžu. Mana gulta ir pavisam maza, es nevaru nolikt mazdēlu nolikt sev blakus. Ko darīt, ja viņam būs vajadzīga palīdzība naktī? Savus bērnus es izaudzināju jau sen un pat neatceros, kā viņus aprūpēt slimības gadījumā.
Es teicu, ka man ir bail. Liku dēlam vest mazdēlu mājās.
– Es jau sacīju sievai, ka labāk viņu atstāt mājās. Bet daktere teica, ka puikam nekas traks nekaiš, tāpēc beigās atvedu viņu pie tevis.
– Bet ko darīt, ja viņa stāvoklis pasliktinās? Nē, ņem viņu sev līdzi. Lai Ļoša ārstējas mājās. Es ielikšu jums ēdienu līdzi, jo es nopirku tik daudz lietu, ka man pietiktu mēnesim.
Sapakoju kastītēs visu ēdienu, lai dēls vēlāk pabaro puisēnu, kad viņš jutīsies labāk.
Man bija ļoti neērti, ka tā notika, vairākas reizes atvainojos, kamēr dēls vēl nebija aizgājis. Bet ko darīt: tā ir labāk. Mēs ne vienmēr varam kaut ko mainīt.
Un tad man piezvanīja dēla sieva Ira. Acīmredzot dēls viņai bija pateicis, ka dodas mājās kopā ar bērnu. Izrādījās, ka viņi jau iepriekš bija iegādājušies biļetes uz kino. Tāpēc viņa man uzbruka, sakot, ka Ļošam nav nekāda briesmīgā kaite, kāpēc gan viņš nevarētu palikt pie manis? Vai tad man ir tik grūti viņu pieskatīt?
Es viņai maigi paskaidroju, ka vienmēr priecājos redzēt savu mazdēlu. Bet slimam bērnam labāk būt kopā ar vecākiem. Galu galā viņi ir par to atbildīgi. Bet man ir bail uzņemties šādu atbildību.
“Paldies, jūs sabojājāt mūsu nedēļas nogali,” Ira dusmīgi noteica un nolika klausuli.
Un tāpēc es pēkšņi sajutos aizvainota. Vai esmu izdarījusi kaut ko nepareizi? Kāpēc vedeklai tik ļoti vienaldzīgs ir pašas dēls? Iedevu viņiem ēdamo, brīvdienās neko nejadzēs gatavot. Pa dienu Ļoša gulēs, var abi ar vīru palikt mājās, nav obligāti kaut kur iet, ja reiz tā gadījies. Es savā rīcībā neredzu neko sliktu. Kāpēc novelt savu atbildību citam cilvēkam? Vai tas ir pareizi?
Varbūt arī tev dzīvē ir gadījies kaut kas līdzīgs? Priecāsimies, ja dalīsies pārdomās par šo stāstu!