Mans vīrs ir vienīgais bērns ģimenē. Ilgu laiku viss bija kārtībā: viņa vecāki dzīvoja paši savu dzīvi, bet mēs savu, jo katram no mums bija atsevišķs mājoklis.
Man nebija domstarpību ar vīramāti, jo mēs dzīvojām katra savā mājoklī un mums nebija nekā īpaša, ko dalīt. Bet pēc vīratēva nāves viņa sieva palika viena. Sirmajai kundzei dzīvot kļuva grūti, jo īpaši tāpēc, ka viņai jau ir 80 gadu un kļūst arvien sarežģītāk sevi aprūpēt.
Pienāca laiks izlemt, kā rīkoties. Nav tik daudz variantu: aprūpētāja, kas viņu pieskatītu mājās, pārcelšanās uz pansionātu vai uz mūsu dzīvokli.
Mans vīrs baidās pieņemt konkrētu lēmumu – gaida, ko teikšu es. Mana māte arī ir gados un dzīvo viena. Pārdzīvoju – ja ar mammu kaut kas notiks un man būs jāpieņem tāds pats lēmums, es vienkārši nevarēšu viņu pieņemt pie sevis un parūpēties, jo mūsu mājoklī jau dzīvos mana vīramāte.
Ja jārūpējas par divām vecāka gadagājuma kundzēm vienlaikus, tad var rēķināties, ka savas dzīves vairs nebūs, jo veco ļaužu aprūpe ir grūta ne tikai fiziski, bet galvenokārt morāli.
Jau tā grūto situāciju sarežģī fakts, ka jāizlemj, kā tikt galā ar divām vecāka gadagājuma sievietēm vienlaicīgi.
Labā pansionātā uzturēšanas izmaksas šobrīd ir augstas, un mūsu gadījumā šī summa būs jāreizina ar divi.
Godīgi sakot, mani biedē pati doma par kāda cilvēka aprūpēšanu. Kāda mana draudzene pieskatīja savus vecākus un visu šo laiku bija bail uz viņu skatīties – cilvēks nedzīvoja, bet burtiski eksistēja.
Sanāk, ka dzīves sākumā tu strādā, lai nopelnītu mājokli, pēc tam lai nodrošinātu bērnus. Šķiet, ka bērni ir paaugušies, bet atpūtas joprojām nav, jārūpējas par gados vecākiem radiniekiem. Kamēr visus aprūpēsi, pienāks vecumdienas. Un kur šajā ciklā atrast laiku sev pašam?
Droši vien daudzi mani uzskatīs par savtīgu, bet es tiešām nesaprotu, kāpēc dzīvot, ja viss, kas šajā dzīvē ir svarīgs, ir darbs.
Es esmu kategoriska savos izteicienos. Vīramāti mēs negrasāmies ņemt pie sevis. Paliek varianti, ka viņu kopj aprūpētāja vai viņu jāievieto veco veco ļaužu pansionātā. Kad vīramāte uzzināja par mūsu sarunām, viņa sacēla skandālu, jo viņa uzskata, ka izaudzinājusi dēlu, bet tagad viņš grib no viņas tikt vaļā.
Ko tu domā par šo stāstu? Vai esi gatavs savus sirmos vecākus kopt līdz mūža galam? Priecāsimies, ja dalīsies ar savu viedokli komentāros!