– Diāna, tu esi mājās? Es tev atnesu zivju kotletītes. Šoreiz tās sanāca garšīgākas nekā parasti, sulīgas un apetītelīgas.
– Tatjana Vasiļjevna, es jau jums teicu, ka mēs neēdam zivju kotletes. Kāpēc jūs tās atnesāt?
– Es pagatavoju pārāk daudz, tās sabojāsies. Tāpēc es nolēmu to jums atnest.
Un šādas situācijas ar mums notiek bieži.
Vienreiz vīramāte atnes ceptu zivi, citreiz svaigu, tad kotletes.
Un mēs viņai visu laiku stāstām, ka mums šādas zivis negaršo, bet sieviete tomēr tās piegādā.
Bet fakts ir tāds, ka vīra tēvs ir dedzīgs makšķernieks un viņš šai nodarbi piekopj katru nedēļas nogali. Galvenokāt viņš ķer karpas, bet vīramāte vairs nezina, ko ar tām darīt
Tāpēc vīramāte nolēma visas zivis, ko viņi neapēd, nest mums.
Mans dzīvesbiedrs stāsta, ka neieredz šīs zivis – kamēr dzīvojis pie vecākiem, visu laiku tās bija spiests tīrīt un ēst. Tādējādi pieēdies visam atlikušajam mūžam.
Vīramāte mēdza atnākt pie mums, paskatīties ledusskapī un sacīt:
Tas ir tev ir siers? Es nogriezīšu sev gabaliņu, paņemšu mājās. Un desas arī, jūs sev vēlāk nopirksiet vietā. Es taču dalījos ar jums zivīm.
Bet pēdējā laikā vīramāte sāka mūs apciemot kopā ar savu draudzeni, aizbildinoties, ka viņas bijušas tuvumā, nosalušas un nolēmušas ienākt uz tēju, lai sasildītos.
Pati uzlika sev tējkannu, atvēra ledusskapi, ņēma ko grib un arī ar draudzeni pārrunāja, kas man ir ledusskapī un ka mūsdienu jaunieši negrib neko darīt.
Mana pacietība ilga mēnesi, un tad sāku domāt, kā atbrīvoties no šī vīramātes ieraduma un izdomāju.
Svētdienā ap vakariņu laiku ar draudzeni ierados pie vīramātes.
Dāma atvēra durvis, un es viņai pateicu, ka mēs ar draudzeni bijām tuvumā, un nolēmām viņu apciemot. Un līdzi paņēmām gardus suši, kurus vīramātei riebjas.
Uzreiz devāmies uz virtuvi, kur es atvēru ledusskapi, izņēmu boršča katlu un noliku uz plīts. Sievamāte to visu neizpratnē vēroja. Ledusskapī atradu arī siļķi kažokā, izņēmu un noliku uz galda, mazliet ieliku traukā, sakot, ka ņemšu to līdzi uz mājām, jo mums ļoti garšo šie salāti. Bet jūs taču pagatavosiet tos sev vēl. Vai tā ir?
Vīramāte bija pārsteigta, bet klusībā vēroja notiekošo un visam piekrita. Bija manāms, ka viņai tas nepatika, tikai viņa negribēja neko teikt manas draudzenes klātbūtnē.
Pamielojāmies, pateicāmies un teicu, ka tagad mēģināsim biežāk ienākt. Un devāmies prom.
Kopš tā laika ir pagājuši apmēram divi mēneši. Vīramāte zvana, runā tā, it kā nekas nebūtu noticis, bet viņa vairs nenāk pie mums kopā ar draudzeni.
Un pirms mums kaut ko atnes, viņa jautā, vai mums to vajag.
Priecājos, ka vīramātei “piešķīlās” viss ar pirmo reizi un viņa bija adekvāta reakcija. Galu galā tā ir mana vīramāte un es nevēlos ar viņu sabojāt attiecības.