Man ir brīnišķīgs dēliņš, kuru es neprātīgi mīlu. Es vienmēr cenšos iepriecināt viņu ar kaut ko, sagādāt patīkamu pārsteigumu. Es daru visu, lai viņam būtu laimīga bērnība. Varbūt iemesls ir tas, ka es ilgi sapņoju par bērniņu, bet Dievs atvasi nedeva, bet es nedomāju, ka laika gaitā mana attieksme pret dēlu mainīsies.
Protams, mums ir grūtības, tāpat kā citiem vecākiem. Bērns naktī guļ slikti labi, dažreiz cieš no sāpēm, ir kaprīzs, atstāj vecākiem maz personīgā laika. Tomēr es uzskatu, ka tas viss ir nieki, jo dēls ir manas laimes avots. Es smaidu pat tad, kad vien atceros, ka man ka man ir bērniņš.
Kad kļuvu par māti, uzreiz atteicos no dažādām izklaidēm un ballītēm ar draugiem. Tagad viss mans brīvais laiks pilnībā pieder manam dēlam. Viņš man ir gaisma logā. Mūsu ģimenes atbalsts ir uz mana vīra pleciem, bet viņam ir pieticīgi ienākumi. Par laimi, mēs zinām, kā ietaupīt naudu, tāpēc par dzīvi nesūdzamies.
Grūtniecības un dzemdību atvaļinājuma laikā es pieradu būt mājsaimniece. Man ļoti patīk pavadīt laiku kopā ar savu dēlu. Turklāt es rūpējos par savu vīru. Kad viņš atgriežas mājās no darba, viņu vienmēr gaida siltas vakariņas un tīrs dzīvoklis. Es vienmēr esmu uzskatījusi, ka vīrietim ir jāgādā par savu ģimeni, bet sievietei jāuztur pavards. Tomēr mana vīramāte un vīrs domā, ka es pārāk daudz laika veltu savam dēlam. Viņi dara visu iespējamo, lai mūs šķirtu.
Kad piedzima mūsu dēls, es pamanīju vīra greizsirdību. Viņš vienkārši bija pieradis pie tā, ka ilgu laiku mēs dzīvojām tikai divatā un viņš man bija “Visuma centrs”. Tagad ir parādījies bērns, un es visu uzmanību esmu pievērsuši viņam. Vīrs neizrādīja nekādu interesi par mūsu mazuli, kamēr viņš nemācēja runāt. Protams, mūsu bērniņš, tāpat kā visi bērni, izrāda lielāku mīlestību pret savu māti. Reiz strīda karstumā mans vīrs pat teica, ka es dēlu noskaņoju pret viņu, bet tā nav taisnība. Ja vīrs vairāk laika veltītu mūsu bērnam, tad arī laulāto attiecības kļūtu labākas.
Nesen vīrs par mani pasūdzējās savai mātei, un tagad arī viņa ir neapmierināta, ka es pārāk daudz uzmanības veltu bērnam. Citā dienā viņa ieteica viņu nosūtīt uz bērnudārzu un pašai iekārtoties darbā. Mana vīramāte arī teica, ka es no puikas veidoju memmīti un ka šāda audzināšana nenesīs labus augļus. Turklāt viņa piedāvāja piedalīties mazuļa audzināšanā.
LASI VĒL: Vīrs gribēja pirkt dārgu džipu, pārdodot no tantes mantoto dzīvokli. Es nepiekritu, un tas viss beidzās visnotaļ traģiski
Viņa teica, ka varētu viņu izņemt no bērnudārza, aizvest pie sevis ciemos. Bet man nepatīk šis scenārijs. Es uzskatu, ka neviens nevar manam bērnam dot tik daudz siltuma un mīlestības kā es pati. Pat ja vecmāmiņa ir ļoti laba, bērnam joprojām ir vajadzīga māte.
Kopumā visi mani tuvinieki izdara spiedienu uz mani un cenšas pierādīt pretējo. Es nezinu, kādi vēl argumenti man jāsniedz, lai viņi saprastu, ka māti un bērnu nevajadzētu šķirt.
Kādas ir tavas domas par šo situāciju? Vai mazuļa mātei pēc iespējas ātrāk vajadzētu atgriezties darbā? Raksti komentāros!