Sveiki, mani sauc Žanna, man ir 29 gadi. Esmu šķīrusies un man ir gadu veca meita, kuru audzinu viena. Tagad esmu grūtniecības un dzemdību atvaļinājumā. Vecāki mums palīdz, jo manam bijušajam vīram meita nav vajadzīga.
Mēs apprecējāmies, kad man bija 26 gadi. Ģimenes dzīve bija mierīga, mēs reti strīdējāmies un kašķējāmies. Mums ar vīru bija izcils darbs ar labām algām. Mēs gribējām pēc iespējas ātrāk dzemdēt bērnu. Tomēr vīrs gribēja tikai dēlu un viss. Es toreiz nekoncentrējos uz to, jo gandrīz visi vīrieši vēlas, lai viņiem piedzimtu mantinieki, īpaši pirmdzimtie. Mans tētis dievina mani un manu māsu.
Grūtniecības laikā man bija komplikācijas. Es bieži gulēju uz saglabāšanu. Pirmajā ultraskaņā medicīnas speciālisti teica, ka visticamāk piedzims meitene. Pastāstīja par to savam vīram, bet viņš uzreiz teica, ka tā nevar būt, viņam var būt tikai dēls. Es jokoju un nedaudz paķircināju viņu, domājot, ka viņš arī joko. Galu galā man nav nozīmes, kāda dzimuma būs mans bērns.
40 nedēļas paskrēja ātri un pienāca laiks kravāt somas, lai dotos uz dzendību namu. Man bija jātaisa ķeizargrieziens. Mana dzīvesbiedra ierašanās dzemdību namā paliks atmiņā uz visu atlikušo mūžu. Viņš man toreiz teica – ja būs meitene, viņš mani nesagaidīs pēc izrakstīšanas no slimnīcas. Tieši šie vārdi man sāka atvērt acis uz notiekošo. Es sāku raizēties.
Nākamajā dienā es dzemdēju savu meitiņu. Cik es biju laimīga! Kad atguvos pēc anestēzijas, uzreiz piezvanīju vīram un pastāstīju labās ziņas. Atbildot uz to, dažas sekundes iestājās klusums, un tad es dzirdēju garus pīkstienus telefonā. Es vēlreiz uzgriezu viņa numuru, pēc tam zvanīju atkal un atkal, rakstīju viņam daudz īsziņu. Tomēr atbildes nebija. Maniem vecākiem nācās doties uz mūsu mājokli. Dzīvesbiedra tur nebija.
Izrakstīšanas brīdi mani un meitiņu sagaidīja mani vecāki un māsa. Ne vīrs, ne viņa ģimenes pārstāvji neieradās.
Tā mēs ar meitu sākām dzīvot divatā. Mans vīrs kaut kur pazuda un ignorēja manus zvanus. Par laimi dzīvokli dabūju no vecmāmiņas, tāpēc vismaz man bija savs miteklis. Es negribēju apgrūtināt savus vecākus un sēdēt viņiem uz kakla. Tagad viesuļvētra sirdī vairs nav tik stipra, tāpēc man ir vieglāk šo visu uzrakstīt.
Kad nedaudz atguvos no visa, uzreiz devos iesniegt šķiršanās pieteikumu. Vīra vecāki negribēja redzēt savu mazmeitu. Tiesa lēma, ka tēvam ir pienākums maksāt uzturlīdzekļus bērnam, un viņš to vienmēr darīja katru mēnesi. Bet pēc sešiem mēnešiem mans vīrs parādījās uz mana dzīvokļa sliekšņa. Viņš izskatījās viss nekopts. Tagad viņš teica, ka vēlas rūpēties par ģimeni un meitu.
Tikai man viņš nav vairs nav vajadzīgs kā vīrs, bet manai meitai kā tētis, kurš viņu tik vienkārši pameta, jo viņa ir meitene. Nedaudz vēlāk uzradās arī vīratēvs un vīramāte, , bet meitai klāt nevienu no viņiem nelaidu un to nedarīšu. Viņus ieraugot, man uzreiz paliek nelaba dūša.