Es saprotu, ka nav labi, ja laulātie melo viens otram, bet man nebija citas iespējas. Tolaik mums ar vīru bija 35 gadi, laulībā bijām nodzīvojuši 15 gadus un šajā laikā mums piedzima trīs bērni. Mēs neplānojām vēl vienu grūtniecību.
Tikai nesen bijām atgriezušies pie ierastā dzīvesveida, es atsāku strādāt pēc trešā bērna kopšanas atvaļinājuma, bijām nomaksājuši hipotekāro kredītu un nopirkuši automašīnu. Dzīve atjaunojās ierastajās sliedēs. Un tad pēkšņi grūtiecības tests uzrādīja divas svītras. Nolēmām grūtniecību saglabāt, taču mums ne prātā neienāca, ka gaidāmi dvīņi.
Es atkal stājos uzskaitē pirmsdzemdību klīnikā un man iedeva nosūtījumu uz pirmo ultrasonogrāfiju. Tad grūtniecības periods bija 10 nedēļas. Izmeklēšanā man pateica, ka gaidu dvīņus. Man no šīs ziņas palika nelabi. Proti, kad es dzemdēšu, mums būs pieci bērni! Ko darīt? Aborts? Es nevarēšu sev to piedot! Dzemdēt?! Bet kā, kur? Un par kādiem līdzekļiem dzīvot? Neskatoties uz to, ka mums ir trīsistabu dzīvoklis, tas joprojām ir mazs tik kuplai saimei. Mēs ar vīru saņemam labas, bet ne milzīgas algas. Nolēmu, ka sākumā visu kārtīgi pārdomāšu, jo vēl bija laiks, lai pieņemtu lēmumu.
Es nezināju, kā pavēstīt savam dzīvesbiedram par dvīņiem, tāpēc es izdomāju stāstu. Pirms vakarā devāmies pie miera, es viņam teicu:
– Šodien sieviešu konsultācijā satiku senu draudzeni, mācījāmies vienā fakultātē. Viņai ir trīs bērni un tagad viņa ir dvīņu gaidībās.
– Jopcik rāzīt! Nē, pieci itas jau ir par daudz! Mēs tik tikko tiekam galā ar trim, un ja vēl četri, bet pieci! Nē, to mums nevajag!
– Bet, ja es būtu stāvoklī ar dvīņiem, ko mēs darītu?
– Būtu jāveic aborts. Mēs vienkārši nevarētu “pavilkt” vēl divus bērnus. Es gribu dzīvot, nevis rukāt visu atlikušo mūžu bērnu dēļ. Viņiem taču būs vajadzīga izglītība un mājoklis. Ar četriem arī būtu grūti, bet tomēr mēs tiktu galā!
Sapratu, ka vīrs vēlētos, lai es taisu abortu. Viņa pozīcija man kļuva skaidra, man tikai bija jāizlemj. Laika vairs nebija daudz.
Nedēļu lauzīju galvu, ko darīt. Prātā griezās dažādas domas, mēģināju izsvērt katru sīkumu, rēķināju, meklēju variantus, kā paplašināt mājokli, visu par sociālajām programmām uzzināju internetā. Rezultātā nolēmu, ka saglabāšu grūtniecību, bet vīram par to neko neteicu.
Sapratu, ka savus melus nevarēšu noslēpt līdz pašām dzemdībām, jo ar dvīņiem vēders parasti ir daudz lielāks. Tāpēc 20. grūtniecības nedēļā nolēmu kopā ar dzīvesbiedru doties uz ultraskaņu. Tur mēs abi it kā būtu “uzzinājuši” šīs satriecošās ziņas, tomēr būtu jau par vēlu veikt abortu. Viss notika tieši tā, kā biju iecerējusi. Vīrs, protams, bija šokēts. Taču ārsts teica, ka atbrīvoties no augļiem jau ir par vēlu. Es izlikos, ka neko par to nezinu, bet mans vīrs tam noticēja. Vakarā dalījāmies ar jaunumiem ar vecākajiem bērniem, viņi bija priecīgi.
Nu lūk – pirms diviem mēnešiem mums piedzima divi puikas. Vīrs nevar vien nopriecāties, auklējas ar viņiem tā, kā nekad nebija darījis ar kādu no vecākajiem bērniem. Tagad cenšamies atrast savai lielajai ģimenei piemērotāku mājokli. Ļoti ceru, ka drīz to atradīsim. Vīram tā arī nekad neatklāju patiesību, lai gan redzu, kā viņš dievina mūsu puisēnus. Un nevis viņa dusmas vai aizvainojums mani biedē, bet gan viņa grēku nožēla attiecībā uz domām par grūtniecības izbeigšanu.