Marina piedzima Krievijas pilsētiņā, kuras iedzīvotāju skaits nesasniedza pat desmit tūkstošus. Meitene dzīvoja nelielā dzīvoklī kopā ar vecākiem un māsu, bet pēc pamatizglītības iegūšanas iestājās medicīnas koledžā.
Tieši tur Marina iepazinās Iļju, savu nākamo vīru. Viņi satikās apmēram trīs gadus, un tad, kad mācības tuvojās beigām, nolēma apprecēties.
Pāris gatavojās kopā doties uz lielāku pilsētu un iestāties medicīnas institūtā, lai iegūtu augstāko izglītību. Bet vispirms Iļja nolēma pastrādāt aptiekā, jo viņam vajadzēja sakrāt naudu, lai pārceltos.
Vīramāte ieteica jaunajai ģimenei vasarā padzīvot viņas privātmājā, kur vietas pietika visiem. Iļjas māte un tēvs arī bija mediķi.
Marina šim piedāvājumam piekrita, un abi pārcēlās uz Iļjas vecāku māju.
Tomēr vīramāte pret vedeklu neizturējās pārāk labi, pastāvīgi piekasījās tam, kā viņa uzkopj mitekli. Marina jau gatavojās lūgt vīram pārcelties uz citu dzīvesvietu, bet tad secināja, ka ir stāvoklī.
Iļjas māte nebija priecīga par šo ziņu. Viņa nolēma, ka Iļja viens pats dosies uz citu pilsētu, un Marina paliks viņas mājā.
Padomājot, vīramātei galvā ienāca velnišķīgs plāns – viņa iemānīja vedeklai kaut kādu tableti, kas izprovocēja spontāno abortu.
Marinai sākās asiņošana, viņa tika ievietota slimnīcā. Jaunās sievietes vecāki centās pārliecināt meitu rakstīt iesniegumu policijai. Bet Marina to nedarīja. Viņa bija pārāk savārgusi, lai kaut ko izlemtu.
Iļja teju vai juka prātā aiz dusmām. Viņš sakāvās ar tēvu un uzkliedza mātei, bet pēc tam pārcēlās pie draugiem, kuri piekrita viņu izmitināt visu atlikušo vasaru.
Marina pēc izrakstīšanas no slimnīcas devās pie vecākiem. Iļjam bija vajadzīgs ilgs laiks, lai izlīdzinātu savas mātes vainu. Viņš metās pie sievas kājām, lūdzot piedošanu.
Galu galā Marina Iļjam piedeva, saprotot, ka viņš nav vainīgs šajā situācijā. Viņa joprojām mīlēja savu vīru.
Abi kopā pārvācās uz citu pilsētu un iestājās medicīnas universitātes budžeta grupā, kā bija plānojuši. Pārim tika piešķirta atsevišķa istaba kopmītnē.
Visu studiju laiku Iļja un Marina strādāja, turklāt finansiālu atbalstu sniedza Marinas vecāki. Iļja pārtrauca sazināties ar savu māti un tēvu.
Marinai neizdevās iegūt ārsta vietu un viņa sāka strādāt administratīvajā darbā. Savukārt Iļja kļuva par labu kardiologu.
Pārim ļoti ilgu laiku neizdevās tikt pie bērniņa, Mašas veselība to neļāva. Tikai 35 gadu vecumā Marinai beidzot izdevās iznēsāt un laist pasaulē meitiņu, par ko viņa un Iļja bija neizsakāmi priecīgi.
Ģimene dzīvo pārticībā. Marina un Iļja uz kredīta nopirka divistabu dzīvokli un diezgan ātri atmaksāja bankas aizdevumu. Viņu meitiņa nesen sāka iet piektajā klasē.
Un tad ar Iļju sazinājās viņa māte. Viņa dēlam pavēstīja, ka miris tēvs un uzaicināja ierasties uz bērēm.
Iļja nespēja atteikties un ieradās, taču neizrādīja nekādas siltas jūtas pret māti. Viņa lūdza, lai viņš piedod, taču dēls nevēlējās atjaunot saziņu ar viņu.
Bet tagad Iļjas māte bija palikusi viena, un viņai bija ļoti svarīgi atsākt kontaktēties ar savu dēlu. Viņa sāka regulāri zvanīt un lūgt, lai atved paciemoties mazmeitu, sūdzoties, cik viņai vienai ir grūti; viņa neko neprasīja, bet deva dažādus mājienus. Iļja atbildēja atturīgi un vienmēr no visa atteicās. Viņš negrasījās izpildīt mātes lūgumus, neskatoties uz to, ka bija viņai piedevis.
Iļjas māte mēģināja sazvanīties ar Marinu, lai atvainotos par reiz pastrādāto nekrietnību. Bet vedekla ar vīramāti nerunāja un vienkārši nolika klausuli.
Sieviete nespēja piedot vīramātei un nevēlējās, lai ar šo kundzi viņai būtu kaut kas kopīgs.
Kādas ir tavas pārdomas šā stāsta saistībā? Kā tu vērtē tā varoņu rīcību? Priecāsimies, ja padalīsies komentāros!