Un vēlāk es uzzināju, ka ziņa nav man domāta, viņš vienkārši nejauši nosūtīja to nepareizajam adresātam.
Tomēr jau bija par vēlu. Šie vārdi mani ļoti sāpināja. Es dēlam teicu, ka neesmu aizvainota un piedodu viņam. Tomēr es vairs nespēju dzīvot kopā ar viņa ģimeni zem viena jumta.
Īsziņā bija rakstīts šāds teikums: “Māte sēž man uz kakla, viņai vēl jāpērk zāles.” Kā gan viņš kaut ko tādu varēja uzrakstīt?
Es taču visu pensiju atdevu kopējam budžetam, bet daudzas zāles man kā pensionārei ]bija bez maksas.
Neko nesakot dēlam, es noīrēju dzīvokli un pārvācos. Paskaidroju viņam un viņa sievai, ka man kaut kā ir neērti mitināties ar viņiem vienā dzīvoklī.
Tomēr kā nomaksāt īri? Par vienistabas dzīvokli man katru mēnesi bija jāatdod visa mana pensija.
Labi, ka iepriekš bijus nopirkusi klēpjdatoru, lai gan vedekla atrunāja, apgalvojot, ka tur viss ir sarežģīti un es neko nesapratīšot.
Bet man izdevās saprast! Drauga meita man palīdzēja šajā jautājumā. Fotografēju lakatiņus un salvetes, ko biju apgleznojusi un ievietoju sociālajos tīklos. Es arī vērsos pie bijušajiem kolēģiem ar lūgumu, lai viņi mani reklamē mutiski.
LASI VĒL: Piedzērušies vecāki gulēja , kad puisis paņēma viņu 4 – gadīgo meitu. Tagad viņa nekad tur neatgriezīsies …
Apmēram pēc nedēļas mans hobijs man atnesa pirmo naudiņu. Lai gan summa bija neliela, tas garantēja, ka man vismaz tuvākajā laikā nevajadzēs iet un klanīties dēlam.
Bet pēc mēneša kāpņu telpā pie manis pienāca kaimiņiene un teica, ka viņas meita vēloties iemācīties gleznot batikas tehnikā. Tā es ieguvu savu pirmo audzēkni, un pēc kāda laika vēl divus.
Interesanti, ka viņu vecāki man dāsni samaksāja par nodarbībām, lai gan es to nelūdzu.