Esmu precējusies jau četrus gadus, un visu šo laiku mans vīrs bija vienkārši ideāls partneris, pat nopietnus strīdus nevaru atcerēties.
Pēdējā laikā sākām domāt par bērniņa radīšanu, cenšamies, plānojam, bet pagaidām bez rezultātiem. Iemesls tam ir manas problēmas ar hormonālo līdzsvaru, taču arī par to laulātais draugs nekad nav izteicis pārmetumus. Mēs esam nolēmuši – ja mums pašiem neizdosies tikt pie mazuļa, apsvērsim adopcijas iespēju, internetā raksta kāda blogere.
Man šķita, ka mums ir gandrīz ideāla ģimene, izņemot to, ka attiecībās nedaudz pietrūkst kaisles, tāpēc kopējā aina pavisam ideāla nav.
Man ir arī laba draudzene, kurai vēl nav izgājusi pie vīra, tāpēc mēs ar viņu pavadām diezgan daudz laika un bieži kopā ejam iepirkties. Draudzene ir skaista sieviete, viņa rūpējas par savu izskatu, apmeklē sporta zāli, kā arī strādā labi atalgotu darbu. Simpātiskā dāma pazīst arī manu vīru – viņi apmeklē vienu un to pašu fitnesa klubu, bet bieži nesatiekas, jo katram treniņu laiks ir atšķirīgs.
Es neesmu greizsirdīga un uzticējos savam vīram līdz vienam konkrētam gadījumam.
Kādā pievakarē, tuvojoties brīdim, kad manam dzīvesdraugam bija jāatgriežas no sporta kluba, es nolēmu aiziet uz veikalu un nopirkt maizi vakariņām. Bet starp plauktiem es ieraudzīju pavisam satriecošu ainu – mans vīrs ne tikai flirtēja ar manu draudzeni, bet arī viegli viņu apskāva. Kad parādījos es, abi ātri atrāvās viens no otra, bet ar redzēto man bija gana. Es izplūdu asarās un izskrēju no tirdzniecības zāles, bet vīrs metās man pakaļ.
Uz ielas vīrs mani centās pārliecināt, ka man tikai izlicies – nekādi apskāvieni neesot bijuši, viņš un mana draudzene vienkārši stāvējuši cieši blakus. Viņa skaidrojumi bija ļoti pārliecinoši, es pat gribēju tam noticēt, bet tas vienkārši neizdevās.
Ierodoties mājās, sakravāju mantas un aizbraucu pie vecākiem. Mammai un tētim neko iepriekš neteicu, viņi man ir ar raksturu, tētis jau nu noteikti dotos pie mana vīra, lai izskaidrotos.
LASI VĒL: Meitene dzemdēja 20-to bērnu, pēc kura veica negaidītu atzīšanos vīram!
Pagaidām dzīvoju kopā ar vecākiem un cenšos izdomāt, kas būs tālāk. Šķiet, ka laulības šķiršanai nav dzelžaina iemesla, taču ar pilnu pārliecību nespēju teikt, ka joprojām mīlu savu vīru. Man zvana arī draudzene, bet arī ar viņu es nevēlos sazināties, kas zina, ko viņa klāstīs. Ja viņa sāks mani pārliecināt, ka viņas un mana vīra starpā nekas nav bijis un ka es esmu visu nosapņojusi, baidos, būs tikai sliktāk. Neticu es viņai vairs, iespējams, viņa tikai cenšas sevi parādīt labākā gaismā.
Un ko tu domā par šo situāciju? Kā man rīkoties – saglabāt laulību vai šķirties? Raksti komentāros!