Neskatoties uz to, ka vecāki viņu iebiedēja, Laura bija ļoti sarūgtināta par ģimenes zaudēšanu. Pagāja ilgs laiks, kamēr viņa pierada pie bērnunama.
Bet, kad es adaptējos, sapratu skolotāju lielo devumu meitenes audzināšanā. Viņai, atšķirībā no daudziem vienaudžiem, kas nonāca sistēmā, vispār nebija deprivācijas, proti, pieķeršanās trūkuma.
Mūsu pirmajā tikšanās reizē Laura ilgi skatījās uz mani ar savām viedajām acīm. It kā mēģinot saprast – vai ir vērts man uzticēties? Bet tad mēs viena otru pieņēmām. Viņa nokrita uz ceļiem, apskāva mani un nosauca par mammu.
Grūti vārdos izteikt to, ko tajā brīdī piedzīvoju. Dzīvei atkal radās jēga. Un šī mazā, trauslā būtne to man dāvāja.
Bērnunama audzinātāji bija patiesi priecīgi un skatījās uz mums ar asarām acīs. Lauriņa arī bija emociju pilna, tikai bija nedaudz nobijusies.
Viņai bija bērnišķīgs satraukums no nezināmā un bailes pamest vietu, pie kuras viņa bija pieradusi. Bet tas drīz pārgāja. Tagad Laurai ir īstas mājas, un tas nav bērnunams.
Kopš šīs tikšanās ir pagājuši pieci gadi. Mēs nespējam dzīvot nevienu dienu viena bez otras. Šis ir mans bērns, es esmu viņas māte un lepojos ar to!
Bet ko tu domā par šo stāstu? Vai būtu gatava pieņemt svešu bērnu savā ģimenē? Priecāsimies, ja dalīsies savā pieredzē vai viedoklī!