Mammai bija sava veidā atkarīga no tā, vai viņas dzīvē ir vīrietis. Pirms Oļģerta parādīšanās neviens vīrietis mātes dzīvē ilgi neuzkavējās. Oļģerts bija turīgs, izskatīgs un šķietami pieklājīgs vīrietis. Man bija prieks, ka beidzot sākusi uzlaboties mammas personīgā dzīve.
Oļģerts un mans brālis labi sapratās. Bet drīz vien uzzinājām, ka mamma, kurai tobrīd bija 53 gadu, gaida no viņa bērniņu.
Mēs bijām ļoti priecīgi, kad piedzima mūsu mazā māsiņa. Bet ne Oļegs. Viņš burtiski mainījās mūsu acu priekšā – kļuva īgns un aizkaitināms. Turklāt viņš sāka bieži strīdēties ar māti.
Pēc tam sapratām, ka Oļģerts ir ļoti greizsirdīgs uz mammu meitiņas dēļ. Mamma nezināja, ko darīt. Vēlāk viņš izvirzīja ultimātu, lai viņa izdara izvēli – vai nu viņš vai mazulīte.
Tad mamma vērsās pie manis ar lūgumu, lai māsiņa padzīvo pie manis, kamēr viņas kopdzīve noregulēsies un atgriezīsies sliedēs. Es neiebildu, jo šī nebija pirmā reize, kad mamma to lūdza, bet mans vīrs gan bija neapmierināts.
Un es viņu saprotu, jo viņš negribēja uzturēt manu māsu. Turklāt drīz mēs plānojam radīt paši savu bērnu. Nevēlos strīdēties ar vīru, bet mammu arī ir žēl. Es nezinu ko darīt.
Dārgo lasītāj, varbūt tu vari ieteikt kādu labu risinājumu šajā situācijā? Jau iepriekš pateicos!