Kad mācījos vidusskolā, mans tētis vienmēr mazgāja savas zeķes pats. Viņš uzskatīja, ka, liekot to darīt mammai, nostādīs viņu neērtā situācijā, jo zeķes pieder pie personīgām lietām. Viņaprāt, veļa ir tikpat personiska manta kā skuveklis, un neviens otram dzīvesbiedram neliek rūpēties par tās tīrību.
Manā ģimenē situācija bija citādāka – savu zeķu mazgāšanu vīrs uzticēja man. Šādai pieejai viņš izvēlējās vienkāršu skaidrojumu – neviens zeķes ar rokām nemazgā un man taču nav grūti iedarbināt veļas mašīnu un ielikt zeķes, lai tās izmazgātu atbilstošā režīmā.
Parasti nekādu problēmu nebija, bet kādu rītu izrādījās, ka neesmu izsekojusi līdzi un vīram tīru zeķu nebija. Viņš pauda man savu sašutumu.
Zeķes ātri novalkājas, un jau pirms pāris gadu desmitiem cilvēki pārstāja tās lāpīt. Zeķes ar caurumiem es vienkārši izmetu, tāpēc izrādījās, ka manam vīram bija palikuši tikai daži pāri un tie atradās netīrās veļas grozā, gaidot mazgāšanu.
Atbildot uz viņa šķendēšanos, es iebildu – ja viņš iemetīs savas zeķes veļas grozā, es tās izmazgāšu. Man nav jāstaigā pa māju un jāmeklē, kur viņš nolicis savu netīro apģērbu, jo viņam pašam tas jāiemet veļas grozā.
Mans vīrs nepieņēma manus argumentus – tā vietā nolasīja lekciju, ka mans pienākums ir gādāt, lai viņam vienmēr būtu tīrs apģērbs, tostarp zeķes. Izrādījās, ka visas funkcijas ģimenē ir stingri jānodala un skaidri jāpilda, bet tīras vīra zeķes ir pilnībā mana atbildība.