Manā priekšā veikalā parādījās šāda bilde. Rinda. Stāv jauna sieviete, uzpumpēta ar silikonu, kopā ar viņu veselīgs nenoteiktas tautības puisis, ģērbies zilā sporta tērpā.
Domāju, ka visi zina, kāds ir šā pāra kopējais izskats.
Bet viņiem priekšā stāvēja kāda večiņa, kas maksāja par akcijas preci – pāris āboliem. Periodiski vecmāmuļai no rokām izkrita maza nomināla monētas, bet viņa ar trīcošām rokām pacēla tās un atkal mēģināja saskaitīt. Pāris aiz viņas sāka nervozēt, skaļi nopūtās, bolīja acis un veltīja kasierei īgnus skatienus.
Tas viss izskatījās pretīgi.
Es pati stāvēju rindā pie citas kases. Es tajā brīdī ļoti gribēju maksāt 20 rubļus par vecās sievietes pirkumu, lai tikai neredzētu citu pircēju pārvalbītās sejas.
– Cik var, neizturēja kasiere, – Noskaitiet sīknaudu un tad atgriežaties! To pateikusi, kasiere nostūma ābolus malā un sāka apkalpot laulāto pāri.
– Nu, tas jau vispār ir ārprāts! – ar silokonu piepumpētā sieviete teica.
– Kas viņai vispār atļāva te nākt? Viņai taču vispār nav naudas! – sašutusi teica jaunā dāma, norādot uz vecmāmiņu.
– Kāpēc šādus indivīdus šeit ielaiž? Dāmas kavalieris pauda.
– Ak! – kasiere pamāja ar roku – viss dēļ šiem kara veterānu pasākumiem, tik daudz te vienā dienā, pat iedomāties nevar! Nāk un nāk, izbesījuši jau viņi visi!
Izdzirdot tādu rupjību, es iepletu acis.
– Ko jūs atļaujaties ? Kā kaut ko tādu var runāt par cilvēku?! Es neizturēju – Vai jūs arī saviem vecākiem varat pateikt to pašu?
– Kāpēc tu vispār mēģini bāzt savu degunu kur nevajag, – kasiere man teica. Tu te nestrādā un nevari iedomāties, kā šīs vecenes spēj izbesīt!
Šajā brīdī no rindas izgāja kāds pusmūža vīrietis, labi ģērbies un ar piezīmju grāmatiņu rokās.
Pēc krāvēja tuvošanās vīrietis iegrūda grozu viņam rokās.
– Ej ar šo vecmāmuļu, ļauj viņai nopirkt visu, ko vajag, viņa samaksās, – viņš norādīja ar pirkstu uz kasieri.
– Kas tu vispār esi?! – nejaukā kasiere pielēca stāvus.
– Pārvaldnieks, – vīrietis viņai atbildēja.
– Ak, nevajag melot! Mums ir cits pārvaldnieks! – kasiere smīnot teica.
Meitenīt, es pārvaldu visu šo veikalu tīklu, – vīrietis viņai atbildēja bez jebkādām emocijām – Un tu esi atlaista.
Tad viņš pagriezās pret krāvēju un vecmāmuļu, kuri gāja dziļāk veikalā.
Uzgaidiet minūti! – vīrietis atkal pasauca pie sevis krāvēju – Paņem večiņas adresi, jūs katru mēnesi nesīsiet viņai pārtikas preces par 3000 rubļiem. Nu par to es tev piešķiršu prēmiju. Vai piekrīti?
Jā! – krāvējs sajūsmā atbildēja.
Tas ir labi, – teica vīrietis, bet pēc tam iesaucās, tā ka nodimdēja, visa tirdzniecības zāle:
– Steidzami sūtiet kasieri uz pirmo kasi.
Lūk tāda ir tā taisnība.