Jebkurš sievietes vecums ir pilns ar mīlestību, bet kā ir ar mātes stāvokli jebkādā vecumā? Ja ķermenis atļauj, tu droši vari dzemdēt – jo īpaši tāpēc, ka vairākas publiskas personas bieži rāda šādu piemēru. Bet pārējie ģimenes locekļi var nenovērtēt šādu drosmi.
Es nekad nedomāju, ka tas notiks, bet šķietami augstāki spēki man pasniedza šādu dāvanu. Man ir 49 gadi un esmu palikusi stāvoklī, stāsta kā sieviete.
Mēs ar vīru esam šķīrušies vairāk nekā 10 gadu. Viņš devās pie citas, jaunākas sievietes, un viņiem ir dēls. Bet mums ar viņu ir kopīga meita, viņai ir 30 gadu, bet mazdēliņam 4 gadi.
Es satiku savu jauno sirdsāķīti darbā. Viņš ir no citas pilsētas, ieradies pie mums pieredzes apmaiņā. Sākumā ar viņu izveidojās patīkama komunikācija, kas pārauga romānā no sērijas neviens nevienam neko nav parādā, abi esam pieauguši cilvēki. Jau tagad darām kā gribam un intīmo tuvību uzturām veselības labad.
Pēdējie mēnešreižu cikli man nav bijuši īpaši labi – te asiņošana ir, te nav. Es domāju ka man iestājies klimakss. Lūk, es dabūju pēc pilnas programmas. Gūtniecību arī nebūtu varējusi pārtraukt, jo par to uzzināju vēlu – tikai ceturtajā mēnesī.
Bet es to to nebūtu darījusi – tā kā liktenis man uzdāvinājis vēl vienu bērnu, lai tā būtu. Auglis attīstās labi, ārsti sola meitiņu. Protams, esmu īpašā uzraudzībā sava vecuma dēļ, bet ceru, ka dzemdēšu bez problēmām, kaut ar ķeizargriezienu.
Problēma ir vecākā meita: viņa būtībā nepieņem manu grūtniecību. Taisīja man skandālu, prasīja iet uz abortu. Es nedomāju, ka mana meitiņa kaut ko tādu varētu man pateikt.
“Tu,” viņa kliedza, dzemdēsi, un tad nedod Dievs, kas ar tevi nenotiktu. Kas tad audzinās šo bērnu?
Viņa pieprasīja, lai es informēju topošo tēvu, bet es neuzskatu to par vajadzīgu. Kāpēc viņam tas būtu jāzina? Atnāks, varbūt pastāstīšu. Vai varbūt nē. Tas ir mans lēmums, mana atbildības joma. Man ir finansiāls spilvens, esmu labā stāvoklī darbā, vadošā amatā. Viņi ļaus man doties grūtniecības un dzemdību atvaļinājumā bez problēmām.
Es saprotu, ka mana meita baidās, ka es viņai kaklā “uzkāršu” mazuli, jo viņa ir vecākā māsa. Bet es saprotu, ka viņa pati grib veidot savu ģimeni. Vajadzēs, algošu auklīti – visu jau esmu izdomājusi.
Es mēģināju to visu izskaidrot meitai, bet tagad viņa ar mani nerunā. Reiz viņa nolika klausuli, un tagad uz zvaniem neatbild. Es mēģināju nākt ciemos, viņa pat neatvēra durvis.
Es ļoti satraucos par šo situāciju, un man arī pietrūkst mazdēla. Bet ceru, ka kādreiz meitiņa mani sapratīs un piedos. Un viņa arī mīlēs savu māsu, kura piedzims. Tomēr radniecīgas dzimtas asinis.
Ko tu domā par šo dzīvesstāstu? Vai meitas attieksme bija pret māti bija atbilstoša? Raksti komentāros!