Mēs ar vīru esam kopā jau piecpadsmit gadu. Ģimenē aug trīs dēli: trīs, septiņus un trīspadsmit gadus veci. Manam vīram ir labs darbs, mēs varam teikt, ka dzīvojām cepures kuldami.
Nauda, ko viņš saņēma, ļauj mums dzīvot, cepures kuldamiem. Kopš es aizgāju pirmajā dekrētā, vairs algotu darbu nestrādāju. Man šī situācija ļoti iet pie sirds un esmu apmierināta ar dzīvi, un vēl jo vairāk iepriecinu vīram, kurš allaž slavē manis ceptās kotletes vai citus gradumus.
Un kaut kā sākām runāt par šo tēmu: kāds mans kolēģis vīram bija pavēstījis, ka bērns nav viņa. Kad viņš par sievietes nodevību, uzzināja, viņš piekāva jauno dāmu tā, ka viņa nonāca reanimācijā. Tad es nejauši jautāju savam vīram, kā viņš reaģētu uz šādu situāciju. Vīrs nedaudz padomāja un teica, ka nepielietotu vardarbību pret sievieti.
Un tad es nolēmu viņam atklāt patiesību. Vīrs, klusēdams uzklausot manu atzīšanos, mani nepārtraucot. Es lūdzu viņam piedot, teicu, ka visu mūžu maksāšu par savu nodevību. Vīrs dīvaini paskatījās uz mani, pasmaidīja un teica:
– Tu to darīsi. Ja tu gribi, lai es tev piedodu, tad tev ir jānodod savs bastards bērnu namam. Vai arī jūs abi aizvāksiesies no šejienes un vairs neredzēsiet jaunākos bērnus.
Es klausījos viņā un neticēju savām ausīm. Vai ir iespējams, ka mana atzīšanās izsvītros veselus trīspadsmit gadus, kuru laikā vīrs audzināja un mīlēja savu vecāko dēlu, mana atklāsme izsvītros. Kā tas var būt? Vīrs taču patiešām mīlēja savu dēlu, uzskatīja viņu par savu mantinieku. Vai tiešām tik ātri var tik ātri beigt mīlēt?
Es paskatījos uz savu vīru un neredzēju neko citu kā tikai naidu. Ja skatiens varētu nogalināt. tad es jau sen būtu mirusi. Un es sapratu, ka viņš nejoko. Man jāizvēlas. No vienas puses, vecākais dēls, kurš trīspadsmit gadu vecumā bija daudz gudrāks un saprātīgāks par saviem vienaudžiem. Viņš jau bija pieaudzis un mātes brunči viņam nebija vajadzīgi. Bet ir jau arī jaunākie dēli, kuriem bez manas palīdzības neiztikt, vismaz kādu laiku.
Bija arī trešā iespēja, kuru vīrs neizteica. Es kopā ar bērniem varētu vienkārši iet prom no viņa un paņemt bērnus pie sevis. Jā, mums būs ļoti grūti, ja es izvēlēšos šo risinājumu. Man nav darba, nav pieredzes. Vismaz bērnus varēšu iekārtot bērnudārzā, un pati pelnīšu papildu naudu, strādājot par apkopēju. Turklāt man bija nelieli ietaupījumi, kas pietika jaunas dzīves sākšanai. Un es nolēmu, ka dzīvi sākšu no baltas lapas.
Ko tu darītu stāsta varones vietā? Vai ir panākamas normālas attiecības ar nebioloģisko tēvu? Vecākais dēls taču lepojās ar savu tēti un nespēja vienā mirklī tikt vaļā. Bet varbūt sievietei tomēr vajadzēja noklusēt par bērna izcelsmi? Laikam jau naudz vīriešu, kuri iemīl svešas atvases?