Es joprojām atjēgties no notikušā. Sākšu savu stāstu no paša sākuma. Es visu savu dzīvi dēlu esmu audzinājusi viena. Vīrs mani pameta jau sen, kad mūsu puisītis vēl bija pavisam mazs.
Papildus tam, ka vīrs mani atstāja ar bērnu uz rokām, viņš “nogrūda” uz maniem pleciem arī savus parādus. Es joprojām nesaprotu, kā es tiku galā ar šīm grūtībām un atradu sevī spēku dzīvot un audzināt bērnu.
Bijušais dzīvesbiedrs maksāja niecīgus bērna uzturlīdzekļus, ar kuriem nepietika pat izglītības apmaksai. Kad manam dēlam palika 15 gadu, mūsu dzīvē pēkšņi “no nekurienes” parādījās bijušais vīrs.
No kāda radinieka viņš bija uzzinājis dēla tālruņa numuru, piezvanīja viņam un sarunāja tikšanos. Tagad bijušais vīrs dzīvo pārpilnībā. Viņam ir savs bizness, viņš apmeklē restorānus, ceļo, brauc uz ārzemēm un neko sev neliedz.
Jau pirmajā tikšanās reizē “jaunizceptais tētis” dēlam uzdāvināja modernu datoru. Pagāja divas nedēļas pēc viņu saskarsmes, un dēls negaidīti sakravāja mantas un pārcēlās dzīvot pie tēva, kurš dzīvo grezni atšķirībā no manis.
Bet es jau daudzus gadus maksāju hipotekāro kredītu, ko paņēmām laulības laikā. Es viena pati nodarbojos ar sava bērna audzināšanu. Pateicoties man, viņš saņem labas atzīmes skolā, apmeklē sporta klubu un var lepoties ar labām manierēm.
Bet es vienkārši nevaru saprast, kā manis pašas bērns varēja tik viegli mani pamest…
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk