Mēs ar vīru esam precējušies četrus gadus. Otro bērniņu dzemdēju 29 gadu vecumā. Uzzinot, ka esmu stāvoklī, abi bijām ļoti priecīgi, jo mazulis bija plānots. Mēs ļoti gaidījām šo atvasīti.
Bērnu iznēsāju viegli – nan nebija ne toksikozes, ne tūskas. Bet pāris reizes tomēr nokļuvu slimnīcā. Taču tā ir cita tēma. Es no visas sirds mīlēju bērniņu, kuru nēsāju zem sirds. Pastāvīgi ar viņu runāju, klausījāmies dažādu mūziku, lasīju viņam grāmatas.
23 grūtniecības nedēļā es uzzināju, ka mums būs meitiņa. Un mana mīlestība kļuva vēl lielāka, jo sapņoju tieši par meitenīti.
Un tad pienāca lielā diena. Laiks dzemdēt. Dzemdības ilga veselas 12 stundas. Visbeidzot viņi man rokās iedeva mazu, kliedzošo mazuli, bet man nebija nekādu emociju. Tajā brīdī tam nepievērsu uzmanību, jo bija daudz citu raižu, nevarēju pat izpildīt ārstu norādījumus, jo gulēju ar 40 grādu temperatūru.
Mani aizveda uz slimnīcas palātu vēlu vakarā. Toreiz pat nedomāju, ka šīs ir manas klusās dzīves pēdējās stundas. Nākamie mēneši bija kā elle…
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk