Es biju vecākais bērns ģimenē, kurā auga veselas piecas atvases. Tā kā biju vecākā un līdz ar to nobriedušākā, man nācās rūpēties par jaunākajām māsām un brāļiem. Protams, vecāki strādāja, kā jau visi pieaugušie.
Tomēr es biju bērns un gribēju laiku arī sev. Diemžēl par to varēju tikai sapņot, jo man nemitīgi bija jāpieskata mūsu ģimenes jaunākie locekļi.
Arī skolā man neizveidojās labas attiecības ar klasesbiedriem. Viņi par mani smējās un ņirgājās, dēvējot par “bērnu dupšu slaucītāju”.
Dažreiz gadījās, ka es emocionāli uzsprāgu un sarīkoju dumpi. Kliedzu, ka vairs nevienu neauklēšu, ka esmu šausmīgi nogurusi. Par šādām dusmu un histērijas lēkmēm vecāki mani fiziski sodīja.
Tēvam vienmēr pa rokai bija siksna. Es varēju saņemt pērienu pat par to, ka pietiekami labi nepieskatīju jaunākos bērnus.
Ja ar viņiem notika kaut kas slikts (nokrita, sagriezās) – vaina vienmēr tika uzvelta man. Tā uzskatīja vecāki. Mana bērnība beidzās piecu gadu vecumā…
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk