Pēc devītās klases beigšanas pēc vecāku gribas es sāku mācīties arodskolā par pavāri.
Es par to nemaz nebiju sajūsmā, taču mamma un tētis šīs profesijas izvēli uzskatīja par lielisku iespēju – viņi cerēja, ka stiepšu ēdamā kalnus mājās un līdz ar to ģimene badā nenomirs.
Kad pabeidzu mācības, uzreiz dabūju darbu vietējā kafejnīcā. Reiz atnācu mājās no darba tā piekususi, ka knapi stāvēju kājās. Bet vecāki man uzbruka kā pūķi par to, ka neesmu darbā nozagusi ēdienu.
Tēvs uz mani kliedza, nosauca par niecību, kas ne uz ko nav spējīga. Bet es vienkārši nespēju rīkoties zemiski un bez atļaujas paņemt pārtiku no darbavietas.
Vecāki uzreiz izgudroja, ka manu pirmo algu tērēs, lai iegādātos pārtikas krājumus un apģērbu jaunākajiem brāļiem un māsām. Manām vajadzībām viņi nedomāja atvēlēt ne centu.
Tomēr viņu plāni nepiepildījās! Kad saņēmu algu, devos uz staciju un nopirku biļeti uz nepazīstamu pilsētu, kurā nekad nebiju bijusi. Es vienkārši biju tik garīgi izsmelta, ka man vairs nebija spēka dzīvot kopā ar ģimeni.
Sākumā bija grūti būt vienai, toties es kļuvu par savas dzīves noteicēju. Neviens cits nejaucās manā dzīvē un plānos. Es varēju darīt visu, kas man patīk.
Es smagi strādāju – biju trauku mazgātāja un apkopēja ēdināšanas uzņēmumā. Bet pēc kāda laika mani uzaicināja strādāt manā specialitātē – par pavāri.
Mana dzīve kļuva pavisam citāda, es pat iekrāju naudu, jo nebiju pieradusi pie labas dzīves. Ļoti gribēju iegādāties savu dzīvokli.
Es īrēju istabiņu pie kādas večiņas, kura ļoti labi izturējās pret mani. Viņa ik dienu sagaidīja mani no darba un pacienāja ar mājās gatavotu ēdienu.
Pēc trim gadiem satiku savu pašreizējo vīru. Pārcēlos dzīvot pie viņa un viņa vecākiem. Man ar šiem cilvēkiem bija brīnišķīgas attiecības, un mēs sākām dzīvot kā viena ģimene.
Tad mums piedzima meita, pēc kāda laika arī dēls. Es nekad no savas meitas neprasīju, lai viņa pieskatītu savu jaunāko brāli. Viņa to darīja pēc savas iniciatīvas, un, kad viņai apnika, es uzreiz viņu nomainīju. Manai mazulītei bija pilnvērtīga un laimīga bērnība.
Pēc kāda laika es sāku redzēt savus vecākus sapņos, kuros viņi bija laipni un mīļi. Nolēmu apciemot viņus. Nopirku dāvanas, cienastu, paņēmu līdzi bērnus un vīru. Mēs devāmies uz manu dzimto pilsētu.
Diemžēl maniem sapņiem nebija nekāda sakara ar realitāti. Tiklīdz mani vecāki mani ieraudzīja, viņi sāka mani gānīt un apvainot tādiem vārdiem, kas līdzinās lāstiem.
Viņi mani apsaukāja par “nekaunīgu cūku” un pat apsūdzēja par to, ka viens no maniem brāļiem ir sācis pļēgurot. Viņi pat negribēja skatīties uz saviem mazbērniem.
Paņēmu visas dāvanu pakas, pamāju vīram un devāmies atpakaļceļā. Es nekad vairs nesperšu kāju šajā mājā.
Bet ko tu domā par šo rakstu un tās varoni? Vai tev nešķiet, ka daudzbērnu ģimenēs nereti lielākie bērni ir spiesti pārmēru rūpēties par mazākajiem, kā dēļ viņiem tiek laupīta pilnvērtīga bērnība? Esi laipni aicināts dalīties savās domās un pieredzē!