Ne velti pastāv teiciens: “Nedari labu, nesaņemsi ļaunu”, jeb citiem vārdiem sakot, kāpēc, jo vairāk labu tu dari, jo sliktāk pret tevi izturas? Esmu jau daudzas reizes iekritusi šajās “lamatās” un nolēmusi, ka vairs tā nedarīšu.
Bet kaut kas nepārprotami nav kārtībā ar manu raksturu, tas ir līdz sāpīgumam maigs. Jo pretējā gadījumā, kāpēc es atkal būtu nokļuvusi šādā situācijā? Lūk, viens no stāstiem, ar ko es nolēmu padalīties ar jums, dārgie interneta lietotāji!
Viss sākās ar to, ka mana māsīca palūdza, lai es uz pāris mēnešiem parūpējos par viņas pusaugu meitu, kura bija iestājusies izglītības iestādē manā pilsētā. Mamma gribēja, lai es viņas atvasi pieskatu, kamēr viņa pieradīs pie jaunajiem apstākļiem.
Vecāki bija nolēmuši, ka sūtīs meitai naudu, tāpēc par finansēm viņas uzturēšanai nav jāraizējas. Turklāt jaunā dāma ir pieklājīga un patīkama saskarsmē. Nu – ja uz pāris mēnešiem, tad nekas, gan jau kaut kā sadraudzēsimies. Es piekritu.
Māsīcas meita patiešām bija ļoti klusa un nedaudz kautrīga. Sākumā viņa izmantoja savu naudu, lai pirktu pārtikas preces. Kopumā viņa man nesagādāja nekādas būtiskas grūtības un papildu rūpes.
Tikām viņas māte gan bija pārmēru “uzvilkta”. Viņa zvanīja sazin ceik reizes dienā, lai uzzinātu, ko meita ēdusi brokastīs, pusdienās, vakariņās, cikos atnākusi, kad pamodusies, utt.
Pagāja divi mēneši. Māsīca zvana un saka:
“Zini, mums ar vīru ir naudas grūtības. Visi lētie dzīvokļi jau ir noīrēti, bet dārgu mitekli mēs “nepavilksim”. Varbūt meita var vēl kādu laiku palikt pie tevis, un tad mēs noteikti viņai kaut ko noīrēsim”.
Es piekritu, bet ļoti negribīgi.
Un tad, pēc pusgada, notika tas, ko principā jau varēja paredzēt…
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk