Māsas meitu pārāk aizrāva pilsētas dzīve un viņa nonāca nelabvēlīgu jauniešu ietekmē. Meitene sāka sazināties ar citām jaunajām dāmām, dzert un smēķēt.
Viņi devās uz dažādiem klubiem un atgriezās mājās vēlu. Bet vēlāk meitenei uzradās puisis, tāpēc dažkārt viņa pārradās mājās tikai no rīta.
Vecāki turpināja sūtīt viņai naudu, bet viņa dažu dienu laikā to iztērēja savās ballītēs, bet vēlāk jau sāka ēst uz mana rēķina.
Drīz radiniece jau sāka prasīt naudu no manis – zeķubiksēm, mācību materiāliem, transporta biļetei. Tēriņi, šķiet, bija nelieli, taču tie “iesita” robu manā maciņā. Ņēmu un visu par meitas gājieniem izstāstīju viņas mātei.
Kā atbildi es saņēmu pret sevi vērstas apsūdzības. Māsīca sāka uz mani kliegt un apgalvoja, ka tā esot mana vaina. Viņa, redz, esot man uzticējusi savu mīļoto meitu, bet es viņu esmu izlutinājusi un neesmu pieskatīju kā nākas.
Viņa nometa klausuli, bet pēc pāris minūtēm atzvanīja un paziņoja, ka nākšot uz manu dzīvokli un pati pieskatīšot savu meitu. Bet man esot jāsagatavo istaba, kur viņai dzīvot.
Šajā brīdī es vairs nenoturējos. Es teicu, ka tā vairs neturpināsies. Sakravāšu meitas mantas un brauciet, kur gribat, dzīvojat kā gribat. Tās vairs nav manas rūpes. Māsīca sāka lūgt, lai es pārdomāju, galu galā, esam taču radinieces, kā var meiteni izlikt uz ielas! Bet es savu nostāju nemainīju.
Esmu nogurusi no visa. Devu meitenei jumtu virs galvas uz diviem mēnešiem, kā viņas māte lūdza, bet beigās es vēl izrādījos vainīga.
Nu nē, sarunāts bija tikai par diviem mēnešiem, bet meitene manā mājoklī uzkavējās krietni ilgāk. Man ir sava dzīve, jums sava, es teicu un noliku klausuli.
Bet ko tu domā par šo stāstu? Vai tev dzīvē ar gadījies kļūt par bez vainas vainīgo? Būsim gandarīti, ja savā pieredzē dalīsies raksta komentāros!