Šo stāstu speciāli mums uzrakstīja kāds lasītāja. Es vēlētos dalīties ar jums. Es arī vēlētos, lai jūs atstātu komentārus zem raksta.Es uzskatu, ka inteliģenti un kompetenti cilvēki var sniegt gudrus padomus, kā rīkoties šādā situācijā.
Manam dēlam ir 35 gadi. Man ir 65 gadi. Es viņu dzemdēju, kad man bija jau 30 gadi, kas jau bija vēlu. Ilgu laiku mēs ar vīru nevarējām palikt stāvoklī. Pat tad, kad mans dēls beidzot piedzima, es sāku uztraukties par to, vai man būs mazbērni.
Galu galā, kamēr es izaudzināšu savu dēlu, palīdzēšu viņam izaugt un pastāvēšu par sevi dzīvē, es jau būšu veca. Un es negribētu būt veca vecmāmiņa, kura nespēj skriet ar mazbērniem pa rotaļu laukumu, aizvest uz dārziņu, paņemt no skolas.
Un tagad manas ļaunākās bailes ir piepildījušās. Manam dēlam tagad ir 35 gadi. Viņš negrasās precēties, nemaz nerunājot par bērniem. Es jau prasīju, lai viņš vismaz padomā par bērna piedzimšanu ārpus laulības. Tā es vismaz būšu vecmāmiņa.
Jā, es saprotu, ka mani vārdi var šķist savtīgi un ka normālām un adekvātām mātēm tā nevajadzētu runāt. Bet, ja šīs sāpes ir manī, ko tad?
Šodien es vēlreiz pajautāju savam dēlam, vai viņš ir noraizējies par savu personīgo dzīvi.
Uz ko mans dēls atbildēja šādi:
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk