Apmēram pirms pusgada pie mums pārcēlās mana vīramāte, lai gan sākotnēji bija plānojusi palikt tikai uz pāris nedēļām. Viņa burtiski ielauzās mūsu mājoklī, jo nevienu nebrīdināja un nejautāja, vai mums tas būs ērti vai nē.
Vienkārši parādījās uz mūsu sliekšņa ar somām.
Viņa minēja vērā ņemamu iemeslu – bija nepieciešams steidzami veikt remontu viņas dzīvoklī. Mēs zinājām, ka grīdās jau ir caurumi, un caurules tek. Vīramāte nolēma, ka ir pienācis laiks pārmaiņām. Tomēr, kā dzīvot remonta laikā? Tad nu vecā kundze nolēma, ka remonta veicēji dzīvos viņas mājoklī, lai remonts būtu ātrāks un lētāks, bet viņa tajā laikā apmetīsies pie mums.
Lieta nopietna, tāpēc laipni lūdzam! Mēs ar vīramāti labi sapratāmies, nestrīdējāmies un nenokaitinājām viena otru. Tāpēc es nolēmu, ka mēs itin labi varētu pieciest viņas klātbūtni, īpaši ja tās ir tikai dažas nedēļas.
Taču toreiz mūsu sarunas laikā atcerējos vienu frāzi: jo lielāks attālums, jo tuvāki radinieki. Bet tad es vēl nezināju, kas mani sagaida. Pamazām sāku daudz ko saprast.
Man ir vairākas veselības problēmas, kas ietekmē manu uzturu. Daudzi pārtikas produkti, ko visi ēd, man ir bīstami. Es jau sen esmu pieradusi, ka man ir jāierobežo sevi daudzos veidos. Jebkurā gadījumā man nav izvēles. Tos produktus, kas man ir atļauti, es parasti pērku ar rezervi un gatavoju sev atsevišķi.
Bet kopš brīža, kad vīramāte pārcēlās pie mums, man nesanāk uzņemt pārtiku, kad man tas ir nepieciešams. Esmu pieradusi gatavot ēdienu, lai visai ģimenei pietiktu nedēļai. Bet sev man nākas taisīt atsevišķu maltīti.
Bet mana viltīgā vīramāte pamostas naktī, dodas uz virtuvi un apēd visu, ko esmu sev sagatavojusi. Viņš burtiski notiesā visu.
Es mēģināju ar viņu par to runāt, paskaidroju, ka man ir veselības problēmas. Es pat savu ēdienu noliku atsevišķā plauktā. Es nedrīkstu būt izsalkusi, bet ēst parastu pārtiku ir ļoti riskanti.
Un tagad vīramāte, kas teica, ka atbrauks tikai uz pāris nedēļām, dzīvo pie mums jau kādu pusgadu. Un ēd visu, kas ir ledusskapī, manus cukini un vārīto tītara gaļu. Zaļumi jāpērk katru dienu, jo tie visu laiku “pazūd” no ledusskapja.
Ēdienu, ko es gatavoju visai ģimenei, viņa arī ēd, turklāt lielās porcijās, un pat apēd visu, ko esmu sagatavojusi sev. Es taču nespēju iegādāties divreiz vairāk pārtikas, lai viņa beigās būtu paēdusi. Es vienkārši nespēju atnest no veikala maisiņus ar tik daudzām precēm. Bet pats interesantākais ir tas, ka dzīvojot pie mums, vīramāte ne reizi pat maizi nenopirka!
Un tad es kārtējo reizi ieraudzīju viņu ēdam dārzeņu sautējumu, ko es biju sagatavojusi sev. Naktīs viņa malko tēju ar manām bezglutēna maizītēm. Dažus savus produktus es pērku maz, jo tie ir dārgi. Bet mana vīramāte vienā reizē paspēj tos apēst, lai gan man parasti pietiek nedēļai.
Viņai negaršo avokado un viņa uzskata tos par bezgaršīgiem, bet pats apbrīnojamākais ir tas, ka viņa tomēr ēd, kaut arī vairs nelien. Man jau acī iemeties tiks, lai gan es nedrīkstu nervozēt. Es uzsāku pasākumus, lai viņu turētu nomodā pa dienu un viņa naktī mierīgi gulētu un nepieskartos manam ēdienam. Bet pēc tam viņa pa dienu sāka ieslēgties savā istabā. Galu galā viņu nedrīkst traucēt, es taču nedrīkstu būt tik nekaunīga.
No rīta man nav ko ēst, pēcpusdienā arī. Es sāku ēst visu, kas pagadījās pa rokai. Veselība sāka pasliktināties, bet vīramāte apgalvoja, lai es neko neizdomāju, jo viņas laikā visi esot ēduši visu un visiem veselība bijusi kārtībā.
Es runāju ar savu vīru, bet viņš mani vienkārši atgaiņāja. Teica, lai gatavoju vairāk ēdiena. Bet vīramāte tik un tā pamanījās visu apēst. Sāku draudēt, ka visi ēdīs to, ko es ēdu, tas ir, ievēros stingru diētu. Tomēr pēc šiem vārdiem katru reizi dzīvesbiedrs kļūst kā Runcis zābakos no multfilmas “Šreks”.
Sāku ieturēt maltītes kafejnīcā, kas atrodas blakus mājai. Es dalīju savu sāpi ar viesmīli, un viņa visu nodeva pavāra rokās, kurš nāca man pretī. Viņš gatavo ēdienus, kas ir ēdienkartē un ir man atļauti, bet bez garšvielām un izslēdzot dažas sastāvdaļas. Tomēr tas ir diezgan apgrūtinoši.
Man pat ienāca galvā doma nopirkt slēdzeni ledusskapim, tomēr es nevēlos iet uz tādiem ekstrēmiem pasākumiem.
Beigās arī vīrs sāka iedziļināties situācijā, jo viņa māte taču apēd arī viņam un bērniem sagatavoto ēdienu. Viņš sāka gatavot pats, bet vīramāte ar ēst taisīšanu nesteidzās. Viņa paziņoja, ka dzīves laikā jau pietiekami gatavojusi. Tagad viņa gribot tikai ēst.
Varbūt iemesls viņas rijībai nav milzīgā apetīte, bet gan garīgas problēmas?