Vakar mana meita piezvanīja un teica, ka viņi ar mazuli jau ir izrakstīti no slimnīcas, pastāstīja Larisa. Meita to pateica ikdienišķi, tā, it kā omītes šādas ziņas saņemtu katru nedēļu.
– Kā? Tad jau tu noteikti esi izpirkusi visas bērnu rotaļlietas šajā rajonā. Redz kāda laime, – sirsnīgi pasmaidīja darba kolēģe, ar kuru Larisa dalījās jaunumos.
– Nekā tāda, Larisa pārsteigti iesaucās, Meita mani pat neaicināja uz izrakstīšanu, tāpēc es lieku viņus mierā.
– Bet tā taču ir tava Dina, tavs mazdēls, – sieviete bija šokēta, – kad mana meita dzemdēja, es gandrīz vai traka no uztraukuma paliku. Puteklīšus no viņas nopūtu. Tagad es nevaru vien beigt priecāties par savu mazmeitu. Tāds prieks!
– Mana meita pret mani neizturas ar pienācīgu cieņu. Un es neiešu pie viņas ģimenes, – Larisa stingri atbildēja.
– Par ko tu runā? – kolēģe bija neizpratnē, – tu pati esi mamma. Vai esi aizmirsusi, kā tas ir, ka rokās turi mazulīti?Tavai meitai šobrīd ir nepieciešams atbalsts un palīdzība. Ir jāaizmirst visi aizvainojumi un jāatbalsta jaunā ģimene. Tie taču tev ir paši tuvākie cilvēki.
Ej uz nākošo lapu un lasi raksta turpinājumu …