Jeļenai ar vīramāti īpaši nepaveicās. Marijai Sergejevnai nepatika vedekla, taču neviens negaidīja, ka viņa tā izturēsies pret mantinieku. Sieviete kliedza, lai Jeļena kopā ar mazuli dodas prom no dzimtas mājām. Viņa paziņoja, ka viņas dēls ir ļoti labs cilvēks un neieredz melus. Bet viņa visu saprotot un zinot, ka tas nav viņas dēla Aleksandra bērns.
Jeļena nezināja, ko iesākt. Līdzīgas lietas vīramāte bija teikusi arī iepriekš. Pat tad, kad vedekla bija stāvoklī, viņa mēģināja pārliecināt savu dēlu, ka sieva viņu krāpj. Tomēr Irina cerēja, ka vīramāte, ieraugot savu mazdēlu, nekavējoties pārtrauks runāt visādas muļķības.
Jeļenas vīrs Aleksandrs ļoti mīlēja savu māti un uzticējās viņai visos jautājumos. Viņa nepalaida garām šādu iespēju un vienmēr kontrolēja katru sava dēla lēmumu un izvēli. Marija Sergejevna tā arī nevarēja samierināties ar faktu, ka dēls nolēmis savienot savu dzīvi ar vēl kādu citu. Sieviete pastāvīgi izraisīja situācijas, kurās starp laulātajiem izcēlās strīdi.
Jeļena bieži sūdzējās dzīvesbiedram par savu vīramāti. Viņa nesaprata, kāpēc viņš ļauj viņai jaukties viņu dzīvē. Aleksandrs jutās vainīgs mātes priekšā un lūdza sievu būt iecietīgākai pret viņu. Viņi solīja, ka viņa drīz nomierināsies.
Bet Marijas Sergejevnas pēdējā runa Jeļenu sadusmoja līdz sirds dziļumiem. Kā gan var censties pārliecināt dēlu, ka jaundzimušais mazulis nav viņa bērns? Sieviete nolēma atgriezties savu vecāku mājās. Viņa cerēja, ka Aleksandrs viņu apturēs vai dosies viņai līdzi. Tā vietā vīrs neteica neko un nekādi nerīkojās, lai nesatrauktu māti.
Marija Sergejevna beidzot ieguva to, ko gribēja. Nīstā vedekla pazuda no viņas dzīves. Tagad Aleksandrs visu savu brīvo laiku veltīja mātei. Viņi kopā vakariņoja un pēc tam ķērās pie savām iecienītākajām nodarbēm. Tie bija trīs labākie gadi Marijas dzīvē.
Tomēr bēdas nāk negaidīti. Kādu vakaru, kad Aleksandrs atgriezās no darba, viņam uzbruka. Vardarbīgi jaunieši viņu aplaupīja un smagi piekāva. Vīrietis pēc dažām minūtēm no smagajām traumām mira. Pēc dēla nāves Marija Sergejevna zaudēja dzīves jēgu.
Pat vairākus gadus pēc traģēdijas viņa neko nemainīja Aleksandra istabā. Sieviete vienmēr gatavoja vakariņas diviem un bieži sāka sarunāties ar dēla fotogrāfijām.
Tikmēr Jeļenas dzīve ritēja brīnišķīgi. Viņai bija mīļots vīrs un dēls, interesants darbs. Nesen turklāt viņa saņēma solījumu, ka tiks paaugstināta amatā. Sieviete ik dienu steidzās uz bērnudārzu pēc dēliņa Mišas, lai llaikus paspētu pagatavot vakariņas.
Kādu dienu Jeļenas redzētais viņu ļoti pārsteidza. Viņas bijusī vīramāte stāvēja pie bērnudārza durvīm. Viņa vērīgi skatījās uz mazajiem ķipariem, kas spēlējās smiltīs. Marija Sergejevna ir kļuvusi ļoti veca. Sievamāte bija nekopta, salīkusi un skumji skatījās uz bērņukiem. Sākumā Jeļena viņā pat neatpazina sievieti, kura viņu savulaik izdzina no mājas.
Marija Sergejevna vēroja Mišu. Sieviete raudāja un teica, cik ļoti puika ir līdzīgs viņas nelaiķa dēlam.
Sākumā Jeļena nevarēja piedot nodarījumu. Viņa vīramātes uzmanību vērsa uz to, ka, ka vēl pirms vairākiem gadiem viņa mazdēlu pat redzēt neesot gribējusi, bet tagad atbraukusi uz šejieni.
Marija Sergejevna lūdza savai bijušajai vedeklai piedošanu. Viņa sacīja, ka Dievs Tas Kungs viņai jau ir devis mācību un sodījis. Tagad viņai neko nevajagot, tikai reizēm redzēt Mišu.
Jeļena nolēma piedot vīramātei un ļāva viņai tikties ar zēnu. Tas palīdzēja vecmāmuļai saglabāt dzīves jēgu.
Un ko tu domā par šo notikumu? Vai šādus pāridarījumus vajag piedot?