Mūsu valstī ir daudz ģimeņu, kad pieauguši bērni dzīvo kopā ar vecākiem un atved mājās sievu vai vīru. Ar mums tieši tā arī notika. Dēls apprecējās, un jaunlaulātie sāka dzīvot pie manis. Tad piedzima bērni, kurus mēs kopā audzinājām un aprūpējām.
Vedekla vienmēr agri devās uz darbu, un mēs pa kārtai ņēmām slimības lapas, kad bērniem radās kaut kādas kaites. Dzīve nemitīgi bija ļoti drudžaina, daudz darāmā un nebija ne minūtes laika, lai atpūstos. Tāpēc es ar nepacietību gaidīju pensiju, pat svītroju dienas kalendārā.
Un, lūk, visbeidzot, es devos pensijā. Apmēram sešus mēnešus dzīvoju kā paradīzē.
Pirmkārt, no rīta uz darbu devās bērni, pēc tam pabaroju mazbērnus ar brokastīm, vecākos aizvedu uz bērnudārzu un skolu, bet jaunākais palika mājās. Es kopā ar viņu devos pastaigā, veicu visus mājsaimniecības darbus – tīrīju, mazgāju, gatavoju.
Pēc tam izņēmu mazbērnus no skolas un bērnudārza, aizveda uz pulciņiem un sporta sekcijām.
Tādējādi visa diena tika saplānota ik pa minūtei. Tagad man bija laiks saviem hobijiem – grāmatu lasīšanai un gleznošanai uz auduma.
Bet reiz es saņēmu īsziņu telefonā no dēla. Kad es to izlasīju, es nevarēju noticēt tam, ko redzu. Sākumā es domāju, ka tas ir kāda dīvains joks…
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk