Manas attiecības ar vecākiem vienmēr ir bijušas ļoti vēsas. Mūsu saziņa aprobežojās ar retiem zvaniem brīvdienās. Mums nekad nav bijušas siltas attiecības, bet “pēdējais piliens” bija viņu atteikšanās man palīdzēt, kad es gandrīz miru no bada.
Es atkārtoju, ka tas nav vienīgais iemesls, jo starp mums nekad nav bijušas labas attiecības. Kad man palika 17 gadu, es aizgāju no vecāku mājām, izjūtot tikai atvieglojumu. Jau tad es sev apsolīju, ka sazināšos ar viņiem tikai ārkārtējas nepieciešamības gadījumā.
Savās kāzās es negribēju redzēt savus vecākus. Es viņiem pat nepastāstīju par gaidāmo laulību. Tas ” itin nemaz neiederējās manos svētku plānos”.
Tomēr es nosūtīju kāzu ielūgumu vairākiem patīkamiem radiniekiem, ar kuriem man bija labas attiecības, un tādējādi mani vecāki uzzināja par gaidāmo notikumu.
Vecāki man nepiezvanīja, neko nejautāja, bet vienkārši negaidīti parādījās restorānā, kur svinības bija plānotas. Un tad sākās.
Mamma atvēra durvis, nekaunīgi iegāja iekšā un uzreiz uzbrauca man:
Kāpēc tu neteici, ka precies? Kāpēc mēs ar tēvu to uzzinām no svešiniekiem?
Es sapratu, ka no strīda ar māti nevarēs izvairīties. Protams, es varēju viņai pateikt visu, ko vēlos, bet negribēju sev sabojāt svētkus. Man nācās lūgt apsargiem viņu aizvest, jo viņa pēc savas brīvas gribas neatstātu manas kāzas. Viesi bija šokēti. Protams, kāzu svinības turpinājās, bet visiem palika nepatīkama pēcgarša.
LASI VĒL: Vīrs izspiegoja sievu mājsaimnieci, kura sūdzējās par pastāvīgu nogurumu. Aina, kas pavērās viņa acīm, bija patiešām šokējoša
Pēc šīs situācijas mani vecāki vairs ar mani nesazinājās. Vienīgais, ko nožēloju, ir tas, ko viņi uzzināja par manām kāzām.
Kādas ir tavas domas? Vai vecākiem vajag piedot visus pāridarījumus? Raksti komentāros!