Gadu pēc skolas beigšanas apprecējos ar savu klasesbiedru. Tad man likās, ka mums ir vienkārši ideāla mīlestība no sērijas – laulības, kas noslēgtas debesīs.
Mēnesi pēc kāzām sapratu, ka gaidu bērnu. Tad mēs dzīvojām pie vīra vecākiem, jo maniem vecākiem bija vienistabas dzīvoklis, bet viņa – trīsistabu, un gatavojāmies stāties Medicīnas institūtā. Eksāmenos gan izkritām, bet nospriedām vēlreiz izmēģināt laimi. Viņš izvēlējās ķirurģiju, bet es -endokrinoloģiju.
Ar vecāku palīdzību bērns varētu iekļauties mūsu plānos. Un pat nebija zināms, vai nākamajā gadā tiksim institūtā. Vīram bija lielākas cerības, jo man problēmas sagādāja ķīmija.
Kad vīram pateicu, ka gaidu bērnu, domāju, ka viņš priecāsies. Bet viņš teica, ka mēs šobrīd nevaram atļauties, tas traucē mūsu nākotnes plāniem, arī finansiālā situācija šobrīd ir sarežģīta, jo faktiski mēs sēžam uz kakla viņa vecākiem.
Strādāt mēs nevarējām, jo visu laiku ziedojām mācību grāmatām, vienīgi sestdienās dažreiz aizgājām uz kino.
Raudāju, man bija žēl bērniņa. Tas taču mūsu mīlestības auglis. bet pēc nedēļas kļuva skaidrs, ka vīram taisnība, citas iespējas nav. Es izpildīju viņa lūgumu un izdarīju abortu.
No tā laika pagāja daudzi gadi. Mēs iestājāmies Medicīnas institūtā, jau nostrādājām praksi. Vīrs kļuva atzīts ķirurgs, bet es kļuvu par pediatru, jo man patika bērni, bet savu nebija.
LASI VĒL: Mans vīrs pabija manās dzemdībās… Atklāta vēstule, kuru bez smiekliem nav iespējams lasīt!
Sākumā mēs aizsargājāmies, bet kad iedomājāmies par bērniem, ārsti tikai rokas noplātīja. Ne reizi nepateicu vīram, ka tā ir viņa vaina, jo viņš nobijās no atbildības un tāpēc es izdarīju abortu.
Bet viņš man diezgan bieži atgādina, ka vainīga esmu es, jo viņš varot teikt, ko grib, bet lēmumu pieņemu es. ja es nebūtu viņu klausījusi, mums tagad būtu bērni. Tāpēc galvenā vaininiece esmu es. Man ir sāpīgi to dzirdēt. Kāpēc viņš tā?