Svētdienas rītā kāds piezvanīja pie mūsu dzīvokļa durvīm. Mamma gāja atvērt, bet es viņai sekoju, jo biju vēl bērns. Pie durvīm mēs ieraudzījām vecenīti, kas bija saliekusies kūkumā gandrīz līdz zemei, kā arī vīrieti un divus pītus grozus.
– Mammīt! – iesaucās mana mamma metās pretī manai vecmāmiņai.
– “Viņa mitinājās pie manis, lai tagad pie tevis padzīvo,” aizkaitināti sacīja vīrietis.
– Pēteri, mammu, ienāciet lūdzu – mamma samulsumā teica.
Tomēr vīrietis vienkārši pagriezās, nesakot ne vārda, un devās prom.
Vēlāk es uzzināju, ka vecā sieviete ir mana vecmāmiņa, bet vīrietis – manas mātes brālis Pēteris un mans onkulis. Vecmāmiņa dzīvoja ciematā kopā ar savu dēlu. Kamēr vecmāmiņai bija spēks kaulos, viņi dzīvoja mierīgi. Taču Pēteris sāka aizrauties ar alkoholiskajiem dzērieniem, bet vecmāmiņa strauji zaudēja redzi.
Mamma bieži brauca ciemos un aicināja vecmāmiņu padzīvot pie mums. Tomēr vecmāmiņa atteicās un teica, ka viņa un Pēteris lieliski tiek ar visu galā. Bet vēlāk viņa pat teica manai mammai sekojošo:
– Jekaterina, kāpēc tu brauc ciemos? Vai gribi dabūt sev māju? Tev neizdosies! Es vēl ilgi dzīvošu! Un Pēteris arī! Nebrauc vairāk pie mums!
Pēc šādiem vecmāmiņas vārdiem mana māte vairs nebrauca uz ciematu un netikās ar saviem radiniekiem vairāk nekā piecus gadus. Viņu ļoti sāpināja mātes teiktais.
Un,lūk, vecmāmiņa un mātes brālis ieradās pie mums paši.
Mamma sāka uzdot vecmāmiņai jautājumus par viņas problēmām, veselību un notikušo. Vecmāmiņa izplūda asarās un sacīja:
– Jekaterina, mūsu Pēterītis pārdeva māju ar visu īpašumu. Tikai atstāja manu gultu un veļu.
Mamma saprata, ka vecmāmiņai nav kur atgriezties. Mamma arī raudāja, jo viņai bija ļoti žēl mājas, kurā viņa bija pavadījusi bērnību, kā arī citu lietu, kas viņai atgādināja vecākus.
Kad tētis vakarā pārnāca no darba, mamma viņam pastāstīja, kas noticis.
– Viss kārtībā – šaurībā, bet gan jau sadzīvosim, tētis jautri teica.
LASI VĒL: Vīrs izspiegoja sievu mājsaimnieci, kura sūdzējās par pastāvīgu nogurumu. Aina, kas pavērās viņa acīm, bija patiešām šokējoša
Tādējādi vecmāmiņa Gaļa sāka dzīvot kopā ar mani vienā istabā. Tētis ātri atrada viņai izvelkamo gultu garāžā. Uz tās mēs uzlikām spalvu matraci, kas atradās vienā no groziem.
Izrādījās, ka vecmāmiņa pa to laiku, kamēr mana māte nebija viņu apmeklējusi, bija kļuvusi pilnīgi akla. Tāpēc viņa mani, savu mazmeitu, nekad nebija redzējusi. Es piedzimu gadu pēc tam, kad vecmāmiņa jau bija pilnībā zaudējusi redzi. Tāpēc viņa bieži lūdza mani apsēsties viņai blakus, lai viņa varētu man pieskarties. Tajā pašā laikā viņa vienmēr teica:
– Ļauj man paskatīties uz tevi, mana mīļā. Cik tev mazas austiņas un kāds uzrauts deguntiņš.
Bet es tajā laikā glāstīju vecmāmiņas krunkainās rokas.
Vecmāmiņa nodzīvoja pie mums 17 gadus. Viņa bieži sūrojās, ka droši vien traucē mums dzīvot. Bet mēs viņu nomierinājām. Visus šos gadus viņa gaidīja, kad pie viņas atbrauks dēls Pēteris. Tomēr pagāja laiks, un viņš tā arī neatbrauca. Mamma nemaz nemēģināja viņu meklēt. Viņa teica, ka nezina, kur viņš varētu būt, jo bijusī māja ir pārdota.
Pēc tam vecmāmiņa saslima un apmēram divus gadus mēs par viņu rūpējāmies. Viņa gandrīz aizmirsa par Pēteri. Taču dažreiz omīte vienkārši klusi raudāja par kaut ko. Viņa nomira 89 gadu vecumā, tā arī nesagaidot dēla ierašanos.