Gaļina un Vasilijs dzīvo Krievijas Tjumeņas reģionā. Viņiem ir sava mājiņa, dārziņš un viņi cenšas izaudzēt dažādus dārzeņus un augļus. Kļūstot vecākiem, paliek grūtāk, bet viņiem patīk to darīt.
Bet vecajam pārim pirms zināma laika radās kāda būtiska problēma. Pieaugušie bērni nemitīgi “uzkrāva” savas atvases uz viņu pleciem. Opītis un omīte tomēr negaudās un ar prieku uzņēmās rūpes par mazbērniem, taču gribēja vismaz saņemt naudiņu viņu uzturam. Jāmin, ka mazbērnu apetīte bija vairāk nekā laba, bet viņu vecāki pastāvīgi sūdzējās par materiāla plāna grūtībām.
Gaļina un Vasilijs lieliski saprata, ka ir jāpalīdz bērniem, turklāt viņi ļoti mīl savus mazbērnus. Viņi interesējās arī par savu pieaugušo bērnu dzīvi, bet kā atbildi saņēma tikai žēlabas, ka esot jāatmaksā hipotekārie kredīti un patēriņa aizdevumi.
Visa vasara Gaļinas un Vasilija mājiņā parasti tika pavadīta lielā jautrā kompānijā. Opītis audzināja puikas kā vecajos labajos laikos, mācīja viņiem strādāt, palīdzēt dārzā un darīt citas lietas, kas vecvecākiem ir par grūtu.
Bet kādu dienu pie ģimenes galda, kad uz vakariņām sapulcējās visi bērni un mazbērni, opītis izteica visu, ko par to domā. Viņš vērsa uzmanību uz to, ka ar nelielajiem pensionāru ienākumiem ir ļoti grūti pabarot visu mazbērnu pulku. Viņiem visiem ļoti patīk ēst. Lai ko arī nepirktu, pietiek tikai vienai ēdienreizei; tostarp dienā tiek izdzerti veseli pieci litri piena.
Jā, ir dārzs, kurā izaug pietiekami daudz pārtikas, bet kartupeļus un citus dārzeņus bērni ēd nelabprāt – padod viņiem gaļu! Opītis atzina, ka, protams, priecājas par mazbērnu labo apetīti, bet savas ugunīgās runas noslēgumā par katra mazbērna ēdināšanu vasarā pieprasīja summu, kas līdzvērtīga aptuveni 115 eiro.
“Ja atstājat savus bērnus vasarā pie mums, tad atstājiet arī naudu viņu uzturam,” akcentēja vecais kungs.
“Ja atstājat savu bērnus vasaras sezonā pie mums, tad atstājiet arī naudu, lai mēs ar arētu Un kā tu domā, ar ko šīs vakariņas beidzās? Visa radu saime paēda un kopā ar atvasēm devās mājās. Vecāki teica, ka bērnus vairs pie omītes un opīša neatstāšot, ciemos gan braukšot, bet vakarā visi atgriezīšoties savās mājās.
Tā vectētiņš un vecmāmiņa palika vieni dziļā klusumā. Šajā situācijā, protams, varēja rīkoties ne tik radikāli, bet acīmredzot opītis tiešām sajutās ļoti noguris un izlēma, ka ir pienācis laiks vienreiz un uz visiem laikiem atrisināt šo jautājumu.
Un ko šajā saistībā domā tu? Raksti komentāros!