Mana meita — bioloģiski nav mans bērns. Mana bijusī palika stāvoklī, ļaujoties kārtējam sānsolim.
Pēc tā, kad paternitātes tests apliecināja arī to, es gandrīz aizgāju, bet mani mocīja viena doma.
Šī meitenīte nelūdza tādu dzīvi. Viņa tajā visā nav vainīga, un viņa negribēja tādu tēvu, kurš atdalījās un pazuda. Es zināju, ka viņas māte netiek galā ar mātes pienākumiem, jo viņa knapi tika galā ar savu bezbērnu dzīvi.
Es paliku. Es vienmēr gribēju būt tēvs, un es vienmēr palīdzu bērniem smagās dzīves situācijās, tā kā pašam bija slikta bērnība. Ja es varu atbrīvot kādu bērnu no tā, tad tā arī darīšu.
Viņa nēsā manu vārdu. Līdzīga man, lai cik dīvaini nebūtu ( viņas bioloģiskais tēvs ir līdzīgs man jaunībā), un tagad viņa mācās 3 klasē. Viņa ir lielisks bērns ar ļoti labu iztēli. Viņa ir laimīga, kā gliemezis un bezrūpīga. Es mācu viņas māti, kā patiesībā ir jāuzvedas mātei, es pavadu ar savu meitu visu savu brīvo laiku.
Tas ir labākais un visveiksmīgākais lēmums, kādu es jebkad esmu pieņēmis. Es nevaru būt viņas tēvs, bet es esmu velnišķīgi pārliecināts, ka es — esmu viņas tētis!