Dažreiz dzīvē norisinās negaidīti notikumi, kurus nav viegli izstāstīt vārdos. Mana paziņa man pavēstīja stāstu, kuram ir grūti noticēt.
Viesturs un Sintija daudzus gadus bija laimīgs laulātais pāris. Viņu ģimenes dzīve bija mīlestības, prieka un savstarpējas sapratnes pilna.
Abi kopā piedzīvoja daudz priecīgu un grūtu brīžu, vienmēr atbalstot viens otru.
Tomēr gadu gaitā Viesturs sāka mainīties. Viņš kļuva nedaudz dīvains, nervozs un arvien vairāk laika pavadīja prom no mājām. Sintijai sāka rasties aizdomas, ka kaut kas nav kārtībā.
Beigās viņas aizdomas apstiprinājās. Kādu dienu Viesturs viņai atzinās, ka ir atradis jaunu sirdsdāķīti.
Tas Sintijā izraisīja daudz emociju. Viņa bija aizvainota un dusmīga. Kā vīrs, ar kuru bija nodzīvots tik daudzus gadus, varēja atrast jaunu mīlestību? Kā gan var sagraut attiecības pēc tik ilga kopābūšanas laika?
Sintiju īpaši pārsteidza tas, ka Viesturs nemaz nenožēloja savu sānsoli, kas tik ļoti sāpināja sievu.
– Kad es sāku šīs ārlaulības attiecības, es vienkārši biju savas dzīves krustcelēs. Pagaidi mazliet. Es pabūšu ar viņu, pieņemsim, vēl mēnesi, un tad pārtraukšu šīs attiecības, solīja vīrs.
Šis paziņojums Sintiju tikai vēl vairāk saniknoja, bet vienlaikus viņa juta vilšanos un rūgtumu.
– Kādas tev ir tiesības tik vieglprātīgi izturēties pret mūsu ģimeni? sieviete sacīja, cenšoties apvaldīt dusmas.
Viesturs aizkaitināti nopūtās, domādams, kā izskaidrot situāciju.
– Sintij, es tikai cenšos atrast sevi. Man vajag laiku, lai sakārtotu savas jūtas, viņš atbildēja, izskatīdamies apmulsis.
– Atrast sevi? Tikt galā ar savām jūtām? Sintija ironiski pavaicāja.
– Un tu domā, ka šie skaidrojumi var attaisnot tavu rīcību? Ko tas nozīmē – pavadīt ar viņu vēl vienu mēnesi? Un pēc tam ko? Vai tu vienkārši nolemsi, kad viss beigsies un mēs sāksim dzīvot kā agrāk?
Viesturs pamāja ar galvu, it kā parādot, ka viss ir ļoti vienkārši un saprotami.
– Tas ir īslaicīgi, Sintij. Es tikai vēlos izpētīt savu dzīvi, saskatīt, kādas iespējas man ir. Tu taču zini, ka visus šos gadus mēs esam bijuši piesaistīti darbam, bērniem un ģimenei.
Un tagad bērni ir izauguši un mums ir vairāk brīvā laika, tāpēc es gribu atrast sevi, nedaudz apmulsis teica vīrietis.
Tas jau nu ir pārāk nekaunīgi, nodomāja Sintija.
– Tu zini? Savāc mantas un ej prom no šejienes, sieviete stingri paziņoja.
– Nu, Sintij…
– Nekādas Sintijas, vācies prom!
Sieviete izgrūda nodevīgo vīru pa durvīm un sāka domāt, ko darīt tālāk. Šis vakars bija satricinājumu pilns…
Viņas dvēselē plosījās daudzas jūtas, bet viss apstājās pie viena lēmuma – šķiršanās. Pēc Viestura atzīšanās viņu attiecības nekad vairs nebūs tādas kā iepriekš. Sintija šajā vakarā ilgi nevarēja aizmigt.
Trīs mēnešus Sintija neļāva Viesturam atgriezties mājās. Bet kādu dienu ieskanējās durvju zvans. Sintijas priekšā parādījās svešiniece, kura izskatījās pārliecināta un nekaunīga.
– Sveiki, es esmu Alla, teica dāmīte. Es tagad dzīvošu šajā dzīvoklī.
– Un kāpēc lai tā būtu? Svetlana pārsteigta jautāja.
– Nu, Viesturs teica, ka šis ir viņa dzīvoklis.
Sintijai gribējās smieties par tādu nekaunību.
– Vai tu zini, ka šis dzīvoklis pieder man?
– Kā tad tā? stostījās Alla.
Sintija pasmaidīja.
– Ko gan tu iedomājies? Vai tad Viesturs tevi neapgaismoja, ka viņam pieder tikai neejoša mašīna? Tur tad jūs varat arī dzīvot.
Tad namamāte uzaicināja Allu dzīvoklī.
– Nāc, palīdzi man savākt pārējās viņa mantas, sacīja Sintija.
Tikmēr Viesturs ilgi negribēja piekrist laulības šķiršanai. Viņš mēģināja pārliecināt Sintiju, ka vajag saglabāt ģimeni un strostēja sevi par nesaprātīgo attieksmi pret ģimeni.
Bet sieviete bija nesatricināma, jo, viņasprāt, laulības pārkāpšanai nav nekāda attaisnojuma.
Vai Sintija rīkojās pareizi, atsakoties piedot vīram? Priecāsimies, ja izteiksi savu viedokli komentāros!