Anna pamodās pilnīgā tumsā, sajūtot zināmu diskomfortu. Parasti viņa nemodās nakts vidū vai agrā rīta – tas notika reti. Sieviete paskatījās pulkstenī un redzēja, ka ir seši no rīta.
Pusmiegā Anna izkāpa no gultas un devās uz vannas istabu. Taču, paspērusi dažus soļus vannas istabas durvju virzienā, viņa pēkšņi izdzirdēja, ka vīrs runā pa tālruni. Balss bija apslāpēta, it kā viņš mēģinātu no viņas noslēpt telefonsarunu.
Anna prātoja, ar ko gan viņš varētu runāt tik agri no rīta. Viņa darbadiena parasti sākās krietni vēlāk. Bet, tuvojoties vannas istabas durvīm, viņa dzirdēja smieklus.
Piesardzīgi piespiedusies pie durvīm, Anna klausījās. Viņas vīra balss bija maiga un uzstājīga.
– Nu, protams, tu taču zini. Uz drīzu redzēšanos, teica Annas laulātais draugs.
Kurš gan tas varētu būt, ar ko viņš satiksies? Aizdomas iezagās Annas dvēselē, taču viņas prāts vēstīja, ka, iespējams, viņš vienkārši runāja ar darba kolēģi. Tomēr – nez kāpēc viņa balss skanēja tik maigi?
Anna sajuta, kā kaklā sakāpj rūgtums, un viņas dūres sažņaudzās. Viņa pielika ausi pie vannas istabas durvīm, mēģinot saprast, kas notiek.
Sievietei šķita, ka pasaule ap viņu sabrūk, un viņa sajutās it kā stāvot uz bezdibeņa malas. Pēkšņi viņa dzirdēja, ka vīrs tuvojas durvīm, un ātri pagāja malā. Viesturs iznāca no vannas istabas ģērbies stilīgā uzvalkā un smaržoja pēc dārgām smaržām. Viņa rokās bija rotaslietu kastīte.
Kad Viesturs ieraudzīja Annu, viņam gandrīz atkārās žoklis.
– Anna? Kāpēc tu neguli?
– Esmu pamodusies. Un tu esi tā uzpucējies. Kur tad tik agri dosies?
– Uz darbu, protams, Viesturs nolaida skatienu.
– Man no darba piezvanīja agri. Mums šodien svarīga diena. Priekšniecei ir dzimšanas diena. Lūk, — viņš parādīja kastīti, — šī ir dāvana no visas nodaļas.
– Bet kāpēc dāvana ir pie tevis? Anna jautāja.
– Nu, mēs nolēmām, ka man būs ērtāk to nopirkt un atvest. Tas notika nejauši, Viesturs atbildēja, pauzdams zināmu īgnumu, ka sieva viņu izprašņā.
– Vai ir pareizi dāvināt rotaslietas priekšniecei? Anna atcirta.
– Ko tad vēl tad var dāvināt sievietei? Tev taču arī patīk rotaslietas, aizkaitināti skaidroja Viesturs.
Anna juta, ka sirdi pārņem rūgtums. Viņa sažņaudza dūres, centās apvaldīt dusmas un sāpes, kas viņu pārņēma. Viesturs zināja, ka Anna nekad nerakņāsies viņa mantās, tāpēc viņa klēpjdators bija bez paroles.
Viņa atvēra ierīci un nekavējoties sāka pārlūkot vīra aktivitātes sociālajos tīklos. Ilgi nebija jāmeklē. Sarakstē Anna uzgāja sievieti vārdā Diānu – satriecošu bruneti, kurai Viesturs sarakstē solīja zvaigznes nonest no debesīm.
Annu ne tik ļoti pārsteidza šīs sarakstes esamība, bet tas, ka Viesturs pat nemēģināja slēpt savu aizkaitinājumu pret sievu vai taisnoties. Klēpjdators nebija aizsargāts ar paroli. Šķita, ka viņam ir pilnīgi vienaldzīgi, ka Anna uzzinās par ārlaulības sakaru. Viņš tik bezceremoniāli runāja ar savu mīļāko agrā rīta stundā…
Visas šīs domas rosījās Annas prātā, kad viņa lika koferī savas mantas. Viņa nezināja, kas notiks tālāk, bet bija apņēmusies, ka vairs nevar palikt šajā mājoklī.
Rīts, kuru jaunā sieviete bija iedomājusies pavisam savādāk, izvērtās par negaidītu vilšanos.
Bet kā tu domā, cik svarīga ir uzticēšanas pāra starpā? Vai partneriem vajadzētu kontrolēt vienam otru? Laipni lūgti dalīties viedoklī raksta komentāros!