Rezultātā mani tajā dienā izrakstīja kā pēdējo. Man nebija mūsu dzīvokļa atslēgu – kā gan varēju zināt, ka man būs jāatgriežas mājās bez vīra?Tāpēc es ar mazuli devos pie saviem vecākiem.
Bērniņu izdevās aizmidzināt nolikt vecāku gultā; visas bērnu mantiņas un gultiņa bija manā un vīra dzīvoklī. Zvanīju vēlreiz vīram, bet viņš neatbildēja. Raudāju visu vakaru, bet pēc tam izdevās uz brīdi aizmigt.
Vīrs ieradās vēlu vakarā ar ziediem un atvainošanos.
– Mīļā, piedod! Darba dēļ es pavisam aizmirsu, ka šodien tev bija jāizrakstās no dzemdību nama.
Un es varētu piedot gan darbu, gan jebkādas citas darīšanas, bet tas, ka viņš vienkārši “aizmirsa”, mani totāli nokaitināja. Cik gan vienaldzīgam ir jābūt pret mani, ka viņš varēja aizmirst par manis un mūsu kopīgā bērniņa izrakstīšanu!
Mans tēvs saprata, ka vīrs mani šausmīgi sarūgtinājis, tāpēc izmeta viņu uz ielas un teica, lai vācas prom.
Vīrs man zvanīja pusi nakts, rakstīja īsziņas, bet es neatbildēju. Vēlāk vispār izslēdzu savu telefonu. Es nespēju noticēt tam, ka viņš tā vienkārši aizmirsa par tik svarīgu notikumu.
Nākamajā rītā es sēdēju un domāju par šo situāciju. Nolēmu, ka neko tādu nevaru piedot. Tagad apsveru, kā atgādāt uz vecāku mājokli savas un bērna lietas. Varbūt tas būs jādara dienas laikā, kamēr vīrs ir aizņemts ar darba lietām un aizmirst, ka viņam ir sieva un bērns?
Ko domā tu par šo nejauko situāciju? Vai esi piedzīvojis/piedzīvojusi šādu nodevību savā vai savu līdzcilvēku dzīvē? Priecāsimies, ja padalīsies komentāros!