Mana mamma nemaz nevēlas man palīdzēt audzināt bērnus. Es nespēju saprast viņas uzvedības iemeslu. Varbūt kopš esmu pieaugusi, mēs esam ļoti attālinājušās viena no otras un tagad savstarpēja palīdzība mums šķiet dīvaina ideja? Vai, iespējams, šādā veidā viņa vēlas man nodot savu pieredzi, kā būt patstāvīgai?
Mātes uzvedība mani aizvaino. Man šķita, ka tieši mana mamma spēs saprast, cik grūti man klājas. Pat pa telefonu viņa nevar ar mani runāt ilgāk par dažām minūtēm, jo esot pārāk aizņemta, lai tērētu laiku, viņasprāt, bezjēdzīgai pļāpāšanai.
Lai gan mammai nav brīsniņš, ko veltīt man un mazbērniem, viņa viegli izbrīvē laiku, lai tiktos ar vīriešiem. Mamma ir nolēmusi, ka viņai jārūpējas par savu personīgo dzīvi. Atbalstu šo nostāju, bet domāju, ka tomēr viņai jāatrod laiks meitai un mazbērniem, kuri ļoti vēlas vecmāmiņas uzmanību, bet to tikpat kā nesaņem.
Es saprotu, ka mamma vēlas panākt iekavēto un beidzot dzīvot savam priekam, bet nedomāju, ka vienlaikus būtu jāaizmirst par saviem tuvākajiem. Vai būdami pieauguši esam kļuvuši viņai mazsvarīgi? Kā sveši vīrieši var būt svarīgāki par saviem mazbērniem? Man šķiet, ka mana māte ir kļuvusi pārāk egoistiska, un tas mani ļoti sarūgtina.
Es neprasu daudz, tikai vēlos, lai māte iesaistītos manā un manu bērnu dzīvē. Kā es varu atjaunot kontaktu ar viņu un parādīt, ka dzīvē ir ne tikai randiņi, bet arī tikšanās ar ģimeni? Varbūt jāatstāj viss kā ir un jāpagaida, kamēr viņa sakārtos savu personīgo dzīvi?
Ko tu domā par šo stāstu? Vai tiešām ir tik nepiedodami, ka sieviete, kas godprātīgi uzaudzinājusi savus bērnus, vecumdienās grib izveidot pati savu dzīvi un pārlieku neiesaistīties savu pieaugušo atvašu dzīvē? Priecāsimies, ja paudīsi savu viedokli komentāros!