Mārīte apjauta – ja viņa uzreiz visu pastāstītu meitai, vakarā mājās izceltos skandāls, tāpēc pagaidām viņa nolēma visu paturēt noslēpumā.
Meitai Marijai jau tagad nav viegli, rūpējoties par jaundzimušo, bet, saņemot šās ziņas, grūti pat iedomāties, kā viņa jutīsies. Ilgvara un Marijas laulība ilgst vairāk nekā desmit gadu, un pats galvenais, vīrietis nemaz nevēlējās radīt bērnus.
Marija tikai pirms pāris mēnešiem laida pasaulē savu otro mazuli, kuram tēvs praktiski nepievērš uzmanību.
Viņš nekad nejautāja sievai, vai viņa nav nogurusi no mājas darbiem, ne reizi nepiedāvāja pieskatīt bērnus, lai sieva varētu kārtīgi izgulēties. Vīrietim labāk patika ar kolēģiem staigāt pa bāriem un restorāniem, bet sievu viņš līdzi nekad neaicināja.
Šķiet, viņam vienkārši bija kauns par dzīvesbiedri, un viņš negrasījās iet ar viņu cilvēkos, it kā baidoties sabojāt savu imidžu.
Mārīte ļoti pārdzīvoja par meitu un nesaprata, kā viņa varēja apprecēties ar tādu egoistu, taču tur vairs neko nevarēja mainīt.
Mamma nemudināja meitu šķirties no Ilgvara, jo ļoti labi saprata situāciju – ar diviem maziem bērniem Marijai būs grūti izdzīvot bez vīra.
Sākumā Mārīte vienkārši negribēja ticēt, ka znots krāpj viņas meitu, tāpēs centās nepiešķirt redzētajam lielu nozīmi, bet tikai līdz brīdim, kad atkal saskārās ar līdzīgu situāciju.
Reiz kāda kaimiņiene Mārītei pastāstīja, ka pirms dažām dienām Ilgvars esot nesis vairāk nekā simts rožu pušķi, tāpēc viņai šķitis, ka Mārītes meitai par šādu dāvanu vajadzētu būt ļoti priecīgai.
Sieviete nolēma piezvanīt Marijai un noskaidrot, vai meita pēdējās dienās nav saņēmusi ziedus no laulātā drauga. Izrādījās, ka pēdējo reizi Ilgvars Marijai dzimšanas dienā uzdāvinājis ziedus, taču tikai desmit rozes. Sievietes viedoklis par znotu ļoti pasliktinājās, viņa to no Ilgvara nebija gaidījusi.
Mārīte pēdējā laikā ir ļoti noraizējusies par to, kas notiks ar Marijas un Ilgvara laulību. Vai tiešām znots grasās šķirties no viņas meitas? Vai turpinās “iet pa kreisi” līdz pēdējam brīdim, kamēr sieva pati nepamanīs Ilgvara aizdomīgo uzvedību?
Beigās Mārīte izdomāja, ka pagaidām šo informāciju paturēs noslēpumā no Marijas, nekad nevar zināt – ja nu tiešām abi uzreiz šķirsies. Principā jau sākotnēji varēja noprast, ka Ilgvars neizrādīja īpašu interesi par ģimeni. Viņš vienmēr aizkavējās darbā, it kā viņam nepatiktu tas, ka viņš dzīvo kopā ar sievu un bērniem.
Mārīte joprojām mocījās ar sirdsapziņu, jo, ja viņa neizstāstīs meitai par znota rīcību, viņa tiks uzskatīta par nodevēju, kad patiesība tomēr nāks gaismā.
Bet no otras puses, mašīnā redzētā dāma var arī nebūt viņas znota mīļākā, tāpēc šādā situācijā Mārīte vienkārši izraisīs konfliktu starp laulātajiem, kas galu galā novedīs pie šķiršanās.
Mārīte nolēma, ka vispirms aicinās uz sarunu znotu, lai pārliecinātos, vai viņam patiešām ir mīļākā, vai arī viņš vienkārši braucis ar kādu pazīstamu sievieti savā automašīnā.
Dienā, kad Ilgvars beidzot ieradās uz sarunu pie sievasmātes, viņi sasveicinājās, bet Ilgvars uzreiz brīdināja, ka viņam šodien daudz darāmā.
Ilgvar, zini, es līdz pēdējam brīdim negribēju pieskarties šai tēmai, bet tomēr gribu jautāt. Kāpēc tu to slēp no visiem? Vai nevēlies, lai Marija uzzina par visu?
– Par ko tu runā? Ko es varu slēpt no savas sievas? vīrietis bija izbrīnīts.
– Neizliecies tā, it kā tevis šeit nebūtu un tu neko nezinātu. Nevajag tēlot muļķi, – Mārīte teica, skatoties znotam tieši acīs un saprotot, ka viņš melo.
– Man liekas, jūs mani par kaut ko apsūdzat…
– Jā, es apsūdzu. Un tu uzskati, ka tas ir normāli? Pat acīs skatoties vari melot? Mārīte sāka dusmoties.
Ilgvars nopūtās un teica:
– Labi, es jums tagad visu paskaidrošu. Es arī negribēju, lai tas šādi izvēršas, bet tas notika jūsu meitas vainas dēļ, kurai es līdz pēdējam teicu, ka mani interesē bizness, un mums jau ir viens bērns.
Tajā pašā laikā burtiski pirms dzemdībām brīdināju sievu, ka es netaisos sēdēt ar mazuli, jo darbā ir daudz darāmā, bet viņai mans viedoklis nerūp. Tagad man vairs nepatīk atrasties mājās, sieva man vispār nepievērš uzmanību, viņa vienkārši visu laiku ucinās ar mazuli.
Galu galā Mārīte pēc šīs sarunas informēja par visu meitu, kura pati pieņēma lēmumu šķirties, savukārt Ilgvars mēģināja sievai atvainoties. Mārīte brīdināja meitu, ka pēc šķiršanās dzīve kļūs daudz grūtāka, taču Marija paskaidroja, ka negrasās piedot vīram sānsoļus.
Pāris izšķīrās, Ilgvars joprojām dod sievai naudu visām viņas vajadzībām un cer, ka viņa atgriezīsies pie viņa, bet acīmredzot Marija ir pieņēmusi galīgo lēmumu – viņai šī laulība nav vajadzīga, it īpaši tāpēc, ka vīrs pārkāpa laulību cerībā, ka Marija nekad neuzzinās patiesību.
Visticamāk, Ilgvars vēlas atgūt sievu, lai saglabātu savu labo tēlu biznesā. Būtu kauns, ja kolēģi uzzinātu, ka viņš krāpis sievu, ar kuru bija divi kopīgi bērni. Vīrietis domāja tikai par savu labu labumu. Kāda tur mīlestība!
Bet ko tu domā par šo stāstu un tā varoņiem, kā vērtē viņu rīcību? Būsim priecīgi, ja komentāros dalīsies savā pieredzē un/vai viedoklī!