Sveiki, šodien es vēlos tev izklāstīt savu stāstu un ceru, ka varbūt kāds dos padomu, kas man palīdzēs.
Sagadījās tā, ka man bija jārūpējas par savu veco nespēcīgo mammu. Tas bija iemesls, kāpēc es pazaudēju dzīvesbiedru, saikni ar bērniem, turklāt man nācās pamest darbu. Es vienkārši nezinu, kā dzīvot tālāk. Mamma tomēr nav mūžīga, bet dzīvot kaut kā vajag. Mans vīrs neizturēja, ka es aizvedu mammu uz mūsu mājām un nolēmu par viņu parūpēties. Bet kurš to darīs? Es nevaru atstāt slimu māti, kura pati netiek galā ar pašām vienkāršākajām ikdienas lietām.
Sākumā vīrs bija pacietīgs, tomēr es sajutu, ka viņam šī situācija nepatīk. Viņš arvien biežāk sāka aizkavēties darbā un mājās atgriezties vēlu. Pēc tam pamanīju, ka viņš regulāri ar kādu sarakstījās sociālajos tīklos. Vēlāk es uzzināju, ka tā ir cita sieviete. Viss sākās ar banālu saziņu, sūdzībām par mani, par to, ka esmu atvedusi pie mums mājās mammu un ka nav normālas dzīves. Viņa atbalstīja manu vīru, proti, bija klāt īstajā brīdī, kad viņam vajadzēja kādam izskratīt sirdi. Rezultātā pēc kārtējā skandāla viņš savāca mantas un devās pie šīs sievietes, bet pēc tam iesniedza šķiršanās pieteikumu.
Savukārt bērni pārcēlās dzīvot uz kopmītni. Dēls man teica, ka viņi to visu nevar izturēt. Paciest vecmāmiņas nemitīgās žēlabas, demenci, kuras dēļ viņa vairs neatpazīst tuviniekus, un dažkārt dara un ne pārāk patīkamas lietas. Viņiem tas neesot vajadzīgs.
Rezultātā es paliku viena, bez vīra un bērniem. Un es nezinu, kā rīkoties tālāk. Es nezinu, kā dzīvot. Tomēr es gribu dzīvot labi. Bet izrādījās, ka, aprūpējot māti, es iznīcināju savu ģimeni, savu dzīvi.
To ir ārkārtīgi grūti apzināties.
Un grūtākais ir tas, ka šādā situācijā tu nezini, kas ir pareizi un kas ne. Kā būtu jārīkojas pareizi.
Vai vajadzēja māti atstāt vienu? Bet kā es pēc tam būtu varējusi normāli dzīvot? Un tāpēc es it kā rīkojos pareizi, bet paliku bez savas ģimenes un normālas dzīves. Turklāt mani atlaida no darba, jo es bieži atprasījos un gāju uz uz darbu ar tādu seju, it kā man kāds būtu nomiris.
Tāpēc es nezinu, kā dzīvot. Varbūt kādam no jums ir bijusi līdzīga situācija? Priecāšos, ja padalīsieties komentāros!