Labdien, es vēlos jums pastāstīt par savu sāpi. Mēs ar vīru izšķīrāmies apmēram pirms septiņiem gadiem; mums kopīgs ir dēls un meita.
Meitai jau ir sava ģimene, bet dēls kopā ar draudzeni īrē dzīvokli. Būtībā es visu laiku esmu viena. Protams, bērni reizēm nāk ciemos, bet ar to nepietiek, lai nejustos vientuļi.
Pirms pusgada es sāku satikties ar kādu vīrieti, bet beigās no viņa izšķīros apmēram pirms mēneša. Lūk, un tad es konstatēju, ka esmu stāvoklī. Bet es sapratu – ja mēs vairs neesam kopā, tāpēc viņam, visticamāk, bērnu nevajag.
Un es pati nezināju, ko darīt: atstāt bērnu vai nē. Saprotu, ka dzemdēt šadā vecumā ir liels risks, jo bērns var piedzimt ar anomālijām un, iespējams, es nespēšu tikt galā ar smagajām dzemdību sāpēm. Bet no otras puses, es nejustos tik vientuļa, ja manā dzīvē parādītos cilvēciņš, kuram es būtu vajadzīga. Es zinu, ka viņš varētu piepildīt manu dzīvi ar brīnišķīgiem mirkļiem.
Tā arī nespējot pieņemt lēmumu, es izgudroju aprunāties ar savu meitu. Viņai izstāstīja visu kā ir, un prasīju padomu. Meita teica, ka labāk bērnu nesaglabāt. Es zinu, ka viņai ir taisnība.
Ceru, ka mazulis man piedos…