Pirms kāzām mums ar topošo vīru radās jautājums, kur abi dzīvosim. Pie maniem vecākiem, kuriem ir divistabu dzīvoklis, pie vīramātes, kura mitinās trīsistabu mājoklī, vai arī īrētā dzīvoklī.
Mums visprātīgāk šķita dzīvot kopā ar vīra mammu.
“Šeit ir arī tava daļa, dēls, tāpēc dzīvojiet,” vēlīgi sacīja vīramāte.
Tomēr tā bija tikai daļa no patiesības. Patiesībā šis dzīvoklis pēc dokumentiem pilnībā pieder manam vīram.
Kad viņa tēvs pameta ģimeni, savu dzīvokli, kuru bija saņēmis mantojumā, viņš pārreģistrēja dēlam. Viņš bijušajai sievai teica, ka šādi apgādā savu bērnu. Bet – pat ja viņa atkal apprecēsies, dēla dzīvoklis nekur nepazudīs.
Mans vīrs nekad nav uzskatījis sevi par šī dzīvokļa īpašnieku. Uz viņa vārda nāk tikai komunālo maksājumu rēķini.
“Mamma ir dzīvojusi šajā dzīvoklī tik daudzus gadus. Tas būtībā pieder viņai,” sacīja mans laulātais draugs.
Man nebija nekas pret to, jo dzīvokļa jautājums attiecās tikai uz vīru un viņa māti. Jau pirms laulības noslēgšanas nolēmām, ka dzīves gaitā iegādāsimies kopīgu mājokli.
Dzīvoklī kopā ar vīramāti nodzīvojām sešus ilgus gadus. Abi strādājām un cītīgi krājām paši savam miteklim.
Mēs ar vīramāti nekaščējāmies. Viss bija ļoti vienkārši. Kad pārcēlāmies pie viņas, vecā kundze uzstāja, lai mājsaimniecība būtu katram sava.
Guļamistabas durvīm bija slēdzenes, bet ledusskapī katram savs plaukts. Komunālos maksājumus veicām atbilstoši cilvēku skaitam. Pēc kāda laika virs veļasmašīnas parādījās grafiks, kurā laikā un kurš mazgā netīro veļu.
Un, lūk – ilgi gaidītais brīdis pienāca! Mēs bijām sakrājuši vajadzīgo summu divistabu dzīvoklim. Sākām jau meklēt sev piemērotu mājvietu, bet notika neparedzētais. Es uzzināju, ka esmu stāvoklī.
Vēl nebijām plānojuši bērniņu, bet šī ziņa mūs ļoti iepriecināja. Mēs ar manu vīru aprunājāmies un nolēmām ņemt hipotekāro kredītu, bet šajā gadījumā – lai iegādātos trīsistabu dzīvokli. Tā arī izdarījām.
Un šī ir mūsu ilgi gaidītā sāls maizes ballīte!
Mūs sumināt ieradās mani vecāki, vīramāte un tuvākie draugi. Man dzemdības bija gaidāmas pēc pāris mēnešiem, bet remonts prasa ilgu laiku.
Visi mūs apsveica, priecājās par mums. Bet pēc tam vīramāte nolēma pateikt dažus vārdus.
“Esmu ļoti priecīga, ka jums izdevās nopirkt trīsistabu dzīvokli. Ne velti es jūs tik daudzus gadus vilku un atbalstīju, ļāvu dzīvot savā dzīvoklī. Tagad gaidu jūsu atbildi. Ceru, ka tiklīdz nomaksāsiet hipotekāro aizdevumu, mans dēls pusi šā dzīvokļa pārrakstīs man. Ja nebūtu manis, jūs nekad nebūtu varējuši iegādājušies šādu dzīvokli, būtu jādzīvo šaurā vienistabas dzīvoklītī,” paziņoja vīra mamma.
Iespējams, tajā brīdī manī sacēlās hormonu vētra. Piecēlos no galda un palūdzu vīramātei pamest mūsu mājokli. Izrādās, pēc viņas apgalvotā, viņa mūs visu šo laiku esot atbalstījusi un ļāvusi dzīvot pie sevis.
Arī vīru apstulbināja mātes vārdi. Kāpēc viņa gvelza šīs muļķības? Jā, viņa patiešām atviegloja mūsu pirkumu, jo mēs dzīvojām kopā ar viņu un varējām atlicināt naudiņu paši savam miteklim. Tomēr viņa nedzīvo savā dzīvoklī, jo, kā jau minēju, saskaņā ar dokumentiem šis nekustamais īpašums pieder dēlam.
Viņai gan pašai ir vienistabas dzīvoklis, bet to viņa izīrē par pieklājīgu naudas summu
Mēs negribam viņu vairs redzēt mūsu mājās. Jāpiebilst, ka toreiz man bija liels kauns viesu priekšā.
Bet kādas ir tavas attiecības ar vīramāti? Kā labāk – kad redzi, viņu nākam vai ejam? Priecāsimies, ja dalīsies savā pieredzē komentāros!