Šodien gribu pastāstīt jums par to, kas var notikt, ja sieviete psiholoģiski ir pārāk atkarīga no vīrieša.
Kad man bija 25 gadi, es apprecējos un pārcēlos prom no mātes. Līdz laulībām dzīvojām kopā trīs – es, mana māte un mans brālis, bet mans tēvs pameta ģimeni gandrīz uzreiz pēc mana jaunākā brālīša piedzimšanas. Mamma tad nevarēja atrast sev vietu, viņa ļoti ilgi centās, lai tēvs atgrieztos ģimenē, tāpēc visa brāļa audzināšana bija uz maniem pleciem.
Man nebija grūti tikt galā ar brāli. Es viņu ļoti mīlu un vēl jo vairāk, viņš ir mierīgs bērns. Es uztraucos tikai par savu mammu.
Kad mamma beidzot saprata, ka tētis ģimenē neatgriezīsies, viņai sāka meklēt jaunu dzīvesbiedru. Pielūdzēji sāka viens otru nomainīt. Viņi nāca un pēcāk pazuda. Tā bija kā sava veida atkarība. Pirms Oļega parādīšanās mātes dzīvē, neviens vīrietis ilgi uzkavējās. Oļegs bija turīgs, izskatīgs un šķietami pieklājīgs vīrietis, bet tas bija tikai sākumā. Man bija prieks par savu mammu, ka beidzot viņas personīgā dzīve sākusi uzlaboties.
Oļegs un mans brālis labi sapratās. Un drīz vien uzzinājām, ka mamma gaida abu kopīgo bērniņu. Mēs bijām ļoti priecīgi, kad piedzima mūsu mazā māsiņa. Bet ne Oļegs. Viņš burtiski mainījās mūsu acu priekšā, kļuva īgns ar un bez iemesla, vienmēr kaut kādā veidā saniknots un dusmīgs. Viņi sāka bieži strīdēties ar manu mammu.
Pēc tam, kad sapratām, ka Oļegs ir ļoti greizsirdīgs uz mūsu mammu saistībā ar viņas meitu. Mamma nezināja, ko darīt. Pēc tam, kad viņš izvirzīja nosacījumu, lai viņa izdarītu izvēli – viņš vai mazulis.
Tad mamma vērsās pie manis ar lūgumu, lai māsa padzīvo pie manis, līdz viss atgriezīsies savās sliedēs. Es neesmu pret, jo šī nav pirmā reize, bet mans vīrs ir neapmierināts. Un es viņu saprotu, jo viņš neplānoja uzturēt manu māsu, un drīz mēs gribam paši savu bērnu, lūk, tā. Es nezinu, ko darīt, es nevēlos strīdēties ar vīru un man ir žēl savas mātes.
Es nezinu ko darīt. Vēršos pie interneta lietotājiem – varbūt kāds ieteiks ko prātīgu!