Mums ar vīru ir piecu gadu starpība, un es esmu vecāka par viņu. Man ir 30 gadu, vīram – 25, bet mūsu kopīgajai meitiņai – divi gadiņi. Vīramāte mani joprojām nav pieņēmusi ģimenē, uzskatot, ka neesmu viņas dēla cienīga.
Kundzīte nemitīgi uzsver, ka viņas dēlam es esot pārāk veca un ka viņa un vīratēvs gribējuši savam dēlam blakus redzēt pavisam citādu dzīves draudzeni. Ja viņas izpratnē sievietes 30 gados jau ir “nelietojamas”, tad nez ko viņa domā par sava vecuma cilvēkiem.
Man ir divas augstākās izglītības, savs mājoklis, es mīlu savu vīru, bet acīmredzot viņa mātei ar to ir par maz.
Vīramāte jau pašā sākumā pauda noraidošu attieksmi pret manām un vīra attiecībām un pat neieradās uz kāzām.
Pirmajā kopdzīves gadu vīramāte dēlam zvanīja katru dienu, bet ar mani vienkārši nerunāja. Tā tas turpinājās līdz meitiņas piedzimšanai.
Pēc izrakstīšanās no dzemdību nama vīrs mani un mazuli aizveda mājās. Ieejot dzīvoklī, pārsteigta ieraudzīju vīramāti, kura rosījās pie galda.
Biju dusmīga, ka vīrs mani nebrīdināja par tādiem ciemiņiem, bet to neizrādīju.
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk