Man ir 40 gadu. Apprecējos divdesmit gadu vecumā. Vecākajam dēlam tagad ir 15 gadi, vidējam septiņi, bet jaunākajam – četri. Šķiet, ka mūsu ģimenē viss ir kārtībā, es mīlu savus bērnus un vīru, bet viņi mīl mani. Bet…
Ja man būtu laika mašīna, es atgrieztos 20 gadus atpakaļ un teiktu sev, divdesmit gadus veca dumiķe – nevajag sevi iedzīt verdzībā visu atlikušo mūžu. Nepārtraukta mājokļa tīrīšana un ēdiena gatavošana – bezgalīgi viens un tas pats. Brīvā laika priekš sevis absolūti nav.
Kāds brīvais laiks, kad tev kukuragā sēž četri vīrieši? Man nav laika elementāri parūpēties par sevi – viss aprobežojas ar desmit minūtēm dušā. Es pat nevaru mierīgi iegulties vannā, lai pāris stundu relaksētos.
Kāpēc tas viss? Kāpēc sievietes ir tik pašaizliedzīgas? Vai tā tiešām ir patiesa sievietes laime – būt mammai?
Reiz es to visu izstāstīju labai paziņai, kurai nav ne vīra, ne bērnu. Visu savu brīvo laiku viņš velta tikai sev. Četrdesmit gados viņa izskatās kā trīsdesmitniece. Vīrieši viņai apkārt čum un mudž. Vārdu sakot, viņa dzīvo tādu dzīvi, pēc kādas es ilgojos.
Biju pārsteigta par sievietes reakciju. Viņa izplūda asarās. Kad nomierinājās, teica, ka es nenovērtēju to, kas man ir. Ja viņai būtu mana dzīve, viņa būtu laimīgākais cilvēks pasaulē. Jaunībā pieļautas kļūdas dēļ viņai tagad vairs nevarēs būt bērnu. Vīrieši, kuriem bija tālejoši plāni attiecībā uz viņu, uzzinot, ka viņa neauglīga, nekavējoties atstāja sievieti. Viņa atzina, ka labprāt būtu manā vietā, bet diemžēl tas nav iespējams. Tāpēc viņa teica – ej pie savas ģimenes un esi laimīga.
Kādas ir tavas domas par šo sirdi plosošo stāstu? Varbūt esi saskāries ar ko līdzīgu savā dzīvē? Droši raksti komentāros!