Pirms pieciem gadiem es pieļāvu šausmīgu kļūdu. Biju sena drauga dzimšanas dienas ballītē, kur bija viņš ar savu draudzeni. Sagadījās tā, ka es pārgulēju ar viņu. Pēc vienošanās abi nolēmām, ka tas viss paliks tikai mūsu starpā.
Pēc diviem mēnešiem draugs man pastāstīja labas ziņas – viņa draudzene gaida bērniņu un viņi ir nolēmuši apprecēties.
Sākumā es par viņiem priecājos. Bet tad es sapratu, ka tas varētu būt mans bērns. Un es nolēmu aprunāties ar drauga mīļoto sievieti. Bet viņa man dievojās, ka tas noteikti nav mans bērns, jo tajā laikā viņa esot lietojusi pretapaugļošanās tabletes un neesot varējusi palikt stāvoklī. Un es nomierinājos.
Drīz vien mūsu ceļi šķīrās – man piedāvāja labu darbu citā pilsētā un es aizbraucu. Sākumā uzturēju kontaktus ar draugu, bet līdz ar bērniņa piedzimšanu viņam laika bija maz un mēs aprobežojāmies ar apsveikumiem dzimšanas dienā un Jaunajā gadā.
Bet pēc pieciem gadiem mums izdevās satikties – uz pāris dienām atbraucu uz dzimto pilsētu darba darīšanās. Un tad es pirmo reizi redzēju viņu bērnu. Ārprāts! Tā es skatījos piecu gadu vecumā fotogrāfijās, kuras kādreiz uzņēma mani vecāki. Nevarēja būt šaubu – tas bija mans dēls.
Kādā brīdī mans draugs izgāja uzpīpēt, un es izteicu viņai sievai aizdomas, ka esmu bērna tēvs. Un viņa patiešām apstiprināja, ka tas ir mans dēls. Bet brīdināja – ja es sākšu skaidroties, netikšu sveikā cauri. Tas tika teikts tādā tonī, ka es sapratu, ka man tiešām klāsies slikti.
Atlikušais vakars pagāja slikti, galvā šaudījās visādas domas, nevarēju turpināt sarunu, visbeidzot atvainojoties devos prom.
Es nedomāju iekaitēt sava drauga ģimenei. Bet doma, ka mans dēls nekad neuzzinās patiesību, smagi nospieda sirdi. Nolēmu – kādu dienu viņam visu izstāstīšu. Bet tas nebūs drīz.