Mani sauc Žeņa, man ir 37 gadi. Vairāk nekā četrus gadus esmu precējusies ar savu pašreizējo vīru Koļu. Šī ir mana otrā laulība. Pirmais vīrs bija puisis, kurš bija mana studentu laika mīlestība. Mūsu attiecības sākās ļoti skaisti un romantiski, taču, kā tas bieži notiek, viss beidzās ar strīdiem, meliem un izpratnes trūkumu.
Tomēr es nenožēloju šo laulību, jo tajā piedzima mana mīļotā meitiņa Poļina. Viņa nāca pasaulē 2015. gadā. Tieši togad mēs ar vīru izšķīrāmies.
Koļa ir vienīgais vīrietis, kuru neatbaidīja manas meitiņas klātbūtne. Gluži pretēji, viņš pat bija sajūsmā. Nikolajs sirsnīgi pieņēma manu mazulīti kā savējo. Protams, es nevarēju palaist garām šādu iespēju un zaudēt šo brīnišķīgo cilvēku. 2018. gadā mēs ar Koļu noslēdzām laulību.
Ar otro vīru sākām satikties pieaugušā vecumā, vairs nebijām studenti, kuriem viss vēl priekšā. Es, tāpat kā viņš, veicu uzkrājumus, salikām tos kopējā “katlā” un par šo naudu nopirkām dzīvokli. Mēs nedzīvojām kopā ar vecākiem, tāpēc paši varējām pieņemt lēmumus par visiem jautājumiem, kas skar mūsu ģimeni.
- gadā piedzima mūsu kopīgais bērns – puika vārdā Petja. Tieši šajā laikā manas attiecības ar vīramāti pasliktinājās, lai gan pirms tam viss bija kārtībā.
Mēs ar vīru gatavojāmies remontam, kas bija jāizdara ļoti ātri. Mums bija bieži jābrauc pēc nepieciešamajiem celtniecības materiāliem. Mani radinieki dzīvo tālu, tāpēc mums nav neviena, uz ko paļauties, izņemot manu vīramāti.
Konflikts, kas pakāpeniski pieauga
Sākumā vīramāte manu meitiņu uztvēra normāli, bet, protams, viņa vairāk mīlēja savu mazdēlu Petju. Es lieliski sapratu, ka jautājums nav par to, ka Petja ir jaunākais bērns, bet gan par to, ka viņš ir viņas īstais mazdēls.
Protams, es neko nevarēju padarīt, jo ir pilnīgi dabiski, ka radniecīgs cilvēks vienmēr ir tuvāks un mīļāks. Tomēr es nejutos vainīga ne pret savu vīramāti, ne vīra priekšā. Nekad neesmu slēpusi, ka man ir bērns no pirmās laulības. Vīrs un vīramāte par to zināja jau no paša sākuma un pieņēma šo faktu.
Ilgu laiku es tikai vēroju šīs situācijas attīstību, līdz meitiņas sūdzības kļuva biežākas:
-Bet vecmāmiņa man pat nepiedāvāja konfektes.
– Vecmāmiņa aizliedz man ņemt rotaļlietas no bērnu groza.
Kad es mēģināju runāt par to ar vīramāti, tas bija neveiksmīgi. Viņa man nikni atcirta:
– Kad atved savus mazbērnus, tad neaizmirsti, ka mans mazdēls ir Petja. Jūsu meitai ir savi vecvecāki.
Tajā pašā dienā es ātri sakravāju mantas un aizvedu abus bērnus pie saviem vecākiem. Es stingri nolēmu, ka neļaušu vīramātei tikties ar mazbērniem, kamēr viņa nemainīs savu nostāju.
LASI VĒL: Maza meitene palīdzēja mātei dzemdībās. Bet tas, ko viņa pēc tam pateica…
Tas bija negaidīti, bet vīrs mani atbalstīja šajā jomā. Pagāja 2,5 mēneši pilnīgas ignorēšanas, lai vīramāte saprastu, ka viņai būs jāpieņem arī mana meitiņa. Ir vērts atzīmēt, ka Poļina ļoti mīl mana vīramāti.
Dažkārt, lai atrisinātu dažas problēmas, ir jāveic radikāli pasākumi.
Ko tu darītu šādā situācijā? Raksti savas pārdomas komentāros!