Šodien internetā izlasīju ierakstu par trīsgadīga mazuļa pazušanu. Vecākiem var just līdzi. Par laimi, bērns atradās. Kāda jauna sieviete, ieraugot pa ceļa malu žigli soļojam puiku, paņēma viņu rokās un izsauca policiju.
Pēc neilga laika pie sievietes pieskrēja pārbiedētais zēna tēvs un nokrita ceļos no laimes.
“Adrenalīns man pieauga tik ļoti, ka es vienkārši skrēju instinkta vadīts, meklējot dēlu. Varbūt viņš ir kaut kur aiz stūra, spēlējas smiltīs. Nē, nav! Ak dievs!” emocionāli raksta zēna tēvs.
Tad viņš pēkšņi ieraudzīja, ka 500 metrus no dzīvesvietas, autobusa pieturā, stāv sieviete un tur rokās viņa dēliņu. Vīrietis metās klāt un no atvieglojuma viņam asaras sāka birt kā pupas.
Bet tad sākās īsts jampadracis – iesaistījās policija un bāriņtiesa, vecākiem veica alkohola testus, tika pārbaudīts ledusskapja saturs un gultas. Vārdu sakot, ģimene no institūcijām dabūja ciest pēc pilnas programmas!
Bet vecāki pēc visas šīs pārdzīvotās elles ir bezgala laimīgi, jo dēls atradās, viņiem neatņēma vecāku tiesības un ģimeni nereģistrēja kā nelabvēlīgu.
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk