Bet tagad mans stāsts.
Padomju laikos dzīvojām blakus dzelzceļam, uz kuru, baidoties no pēriena, bija pat aizliegts skatīties. Četru gadu vecumā es tomēr pamanījos aizvest visus savus mazos draugus līdz sliežu ceļiem.
Visi mūsu ielas iedzīvotāji mūs meklēja, kamēr vācām skaistus olīšus, steidzīgiem vilcienu sastāviem slīdot garām. Tikai tagad saprotu, kā tobrīd jutās mana mamma.
Visi mūsu apkaimes bērni spēlējās lielā pagalmā, ko ieskauj privātmājas un kazarmas. Vecāku izgatavotā smilšu kaste bija mūsu izklaides centrs, bet kaimiņu “modrā acs” neļāva mums spert soli nevajadzīgā virzienā.
Kādu dienu pie mums pienāca kāds četrus, piecus gadus vecs nepazīstams zēns. Mums, puišeļiem, bija vienalga, kas viņš ir, un kāpēc atnācis. Mēs sākām spēlēties kopā.
Kāds puika atnesa maizi ar sviestu un cukuru. Mēs to visu kopīgi notiesājām un turpinājām rotaļāties. Un tā trīs, četras stundas, līdz pat pusdienlaikam.
Pēc tam mūs visus pasauca mājās, bet pieklīdušais puisēns devās man līdzi. Mana mamma viņu pabaroja un mēs devāmies meklēt, kur viņš dzīvo. Un ziniet, atradām.
Pēc maniem bērnu standartiem, tas bija ļoti tālu. Izrādījās, ka zēna vecākiem bija absolūti “pie vienas vietas”, kur staigā viņu bērns, vai ir paēdis un padzēris.
Arī mūsu mājā vairāki kaimiņi bija asociāli elementi. Lai gan šie cilvēki strādāja, viņi atstāja novārtā savas atvases un iekaustīja par mazāko pārkāpumu.
Bet kāda sieviete, kas viena audzināja dēlu, mitinājās tādā dzīvoklī, kas drīzāk līdzinājās samazgu bedrei.
Un tā, draugi – es neatceros, ka PSRS laikos šīs nelabvēlīgās ģimenes būtu apmeklējuši sociālie dienesti un biedējuši vecākus ar bērnu izņemšanu no ģimenes.
Gribas jautāt, kāpēc mūsdienās ir tik daudz uzraudzības institūciju, kas kontrolē, kā vecāki rūpējas par savām atvasēm? Viņu redzeslokā nereti nonāk pavisam normāli cilvēki, bet tādas mātes un tēvi, kam ir uzspļaut uz saviem bērniem un uz šīm iestādēm, tā arī turpina savu amorālo dzīvesveidu.
Ja tā padomā, kopš padomijas laikiem nekas pēc būtības nav mainījies.
Bet ko tu domā par šiem diviem stāstiem un tā varoņiem? Varbūt ir nācies saskarties ar bāriņtiesas vai kādas citas iestādes lēmumiem, kas ir visnotaļ cietsirdīgi vai netaisnīgi pret ģimeni? Būsim pateicīgi, ja dalīsies savā pieredzē komentāros!