Jūs droši vien domājat, ka tas ir necilvēcīgi. Visticamāk, mani vārdi izklausīsies briesmīgi, bet pret mazbērniem esmu vienaldzīga. Un man ir divi mazbērni. Es nevaru izskaidrot, kāpēc tas tā ir. Varbūt pie vainas ir vedekla, pareizāk sakot, mūsu attiecībās ar viņu, savās bēdās ar draudzeni padalījās kāda kundze vārdā Tatjana.
Mūsu attiecības ar viņu nav tās siltākās. Un tas notika tiklīdz viņa parādījās mūsu ģimenē. Man šķiet, ka viņa gribēja atņemt mūsu dzīvokli. Nu, labi, neņem, bet apmaini. Viņa un viņas dēls dzīvo vienistabas dzīvoklī, bet mēs ar vīru – trīsistabu dzīvoklī. Un mana vedekla man vairāk nekā vienu reizi deva mājienu, ka man jāmaina sava dzīvesvieta, kamēr viņa bija gaidībās ar savu otro bērnu.
– “Jums ir viltīga vedekla, gudra,” pauda Tatjanas draudzene.
Tāda viņa ir. Bet, kad es viņai liku saprast, ka manos plānos šādas mājokļa apmaiņas nav, viņa sāka ar mani manipulēt. Viņa teica, ka neļaus satikt savus mazbērnus. Viņa domāja, ka es par to uztraukšos un nekavējoties atdošu viņai savu dzīvokli. Bet nekā nebija! Man tas nemaz nav vajadzīgs, tikai ņemšanās ar pamperiem un autiņbiksītēm.
LASI VĒL: Lai izbaudītu dzīvi, sieviete pameta savu mazuli. Vīrs nolēma, ka Šāda dzīvesdraudzene viņam nav vajadzīga
– Un kas tagad? Vai jūs nesazināties ar saviem mazbērniem?
– Jūs ko? Es pati nolēmu samazināt mūsu tikšanās skaitu. Jūs zināt, cik skaļi ir šie bērni, bet es neesmu tādā vecumā, es ātri nogurstu. Man pietiek, ka viņi apciemo mani brīvdienās.
– Bet šī taču ir jūsu ģimene, jūsu paša dēla bērni.
– Jā, es zinu. Es neprātīgi mīlēju savus bērnus, un mīlu joprojām. Bet es esmu pilnīgi vienaldzīga pret citiem bērniem. Tas attiecas pat uz manu mīļoto bērnu atvasēm. Un gar mazbērniem man arī nav daļa – tie taču manas vedeklas bērni, nevis mani. Varbūt būtu vērts par to klusēt, bet tā ir taisnība, un es to nevaru manīt.